Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search



Perfect passive participle of ērudiō.



ērudītus m (feminine ērudīta, neuter ērudītum); first/second declension

  1. instructed, educated, cultivated, enlightened


First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative ērudītus ērudīta ērudītum ērudītī ērudītae ērudīta
Genitive ērudītī ērudītae ērudītī ērudītōrum ērudītārum ērudītōrum
Dative ērudītō ērudītae ērudītō ērudītīs ērudītīs ērudītīs
Accusative ērudītum ērudītam ērudītum ērudītōs ērudītās ērudīta
Ablative ērudītō ērudītā ērudītō ērudītīs ērudītīs ērudītīs
Vocative ērudīte ērudīta ērudītum ērudītī ērudītae ērudīta



  • eruditus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • eruditus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • eruditus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
  • Carl Meissner; Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
    • a man of profound erudition: vir perfecte planeque eruditus
    • a man perfect in all branches of learning: vir omni doctrina eruditus
    • to have received a liberal education: optimis studiis or artibus, optimarum artium studiis eruditum esse