irretio

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *h₁én

Proto-Italic *en

Proto-Italic *en-

Latin in-

Latin rēte

Proto-Indo-European *-yétider.

Latin -iō

Latin irrētiō

From in- + rēte + -iō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ɪrˈreː.ti.oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [irˈrɛt.t͡si.o]

Verb

irrētiō (present infinitive irrētīre, perfect active irrētīvī or irrētiī, supine irrētītum); fourth conjugation

1. to entangle, ensnare

Conjugation

   Conjugation of irrētiō (fourth conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	irrētiō		irrētīs		irrētit		irrētīmus		irrētītis		irrētiunt
	imperfect	irrētiēbam		irrētiēbās		irrētiēbat		irrētiēbāmus		irrētiēbātis		irrētiēbant
	future	irrētiam		irrētiēs		irrētiet		irrētiēmus		irrētiētis		irrētient
	perfect	irrētīvī, irrētiī		irrētīvistī, irrētiistī		irrētīvit, irrētiit		irrētīvimus, irrētiimus		irrētīvistis, irrētiistis		irrētīvērunt, irrētīvēre, irrētiērunt, irrētiēre
	pluperfect	irrētīveram, irrētieram		irrētīverās, irrētierās		irrētīverat, irrētierat		irrētīverāmus, irrētierāmus		irrētīverātis, irrētierātis		irrētīverant, irrētierant
	future perfect	irrētīverō, irrētierō		irrētīveris, irrētieris		irrētīverit, irrētierit		irrētīverimus, irrētierimus		irrētīveritis, irrētieritis		irrētīverint, irrētierint
passive	present	irrētior		irrētīris, irrētīre		irrētītur		irrētīmur		irrētīminī		irrētiuntur
	imperfect	irrētiēbar		irrētiēbāris, irrētiēbāre		irrētiēbātur		irrētiēbāmur		irrētiēbāminī		irrētiēbantur
	future	irrētiar		irrētiēris, irrētiēre		irrētiētur		irrētiēmur		irrētiēminī		irrētientur
	perfect	irrētītus + present active indicative of sum
	pluperfect	irrētītus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	irrētītus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	irrētiam		irrētiās		irrētiat		irrētiāmus		irrētiātis		irrētiant
	imperfect	irrētīrem		irrētīrēs		irrētīret		irrētīrēmus		irrētīrētis		irrētīrent
	perfect	irrētīverim, irrētierim		irrētīverīs, irrētierīs		irrētīverit, irrētierit		irrētīverīmus, irrētierīmus		irrētīverītis, irrētierītis		irrētīverint, irrētierint
	pluperfect	irrētīvissem, irrētiissem		irrētīvissēs, irrētiissēs		irrētīvisset, irrētiisset		irrētīvissēmus, irrētiissēmus		irrētīvissētis, irrētiissētis		irrētīvissent, irrētiissent
passive	present	irrētiar		irrētiāris, irrētiāre		irrētiātur		irrētiāmur		irrētiāminī		irrētiantur
	imperfect	irrētīrer		irrētīrēris, irrētīrēre		irrētīrētur		irrētīrēmur		irrētīrēminī		irrētīrentur
	perfect	irrētītus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	irrētītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		irrētī		—		—		irrētīte		—
	future	—		irrētītō		irrētītō		—		irrētītōte		irrētiuntō
passive	present	—		irrētīre		—		—		irrētīminī		—
	future	—		irrētītor		irrētītor		—		—		irrētiuntor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		irrētīre			irrētīrī			irrētiēns			—
future		irrētītūrum esse			irrētītum īrī			irrētītūrus			irrētiendus, irrētiundus
perfect		irrētīvisse, irrētiisse			irrētītum esse			—			irrētītus
future perfect		—			irrētītum fore			—			—
perfect potential		irrētītūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		irrētiendī		irrētiendō		irrētiendum		irrētiendō		irrētītum		irrētītū

Descendants

• Italian: irretire

References

• “irretio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “irretio”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.