rubrico

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search
See also: rubricó

Latin

[edit]

Etymology

[edit]

From rūbrīca (red ochre) +‎ (verb-forming suffix). When scanned as rŭbrĭcō, perhaps reanalyzed or recomposed as ruber (red) +‎ -icō (verb-forming suffix); compare albicō (to make white, whiten) from albus (white) +‎ -icō.

Pronunciation

[edit]
  • (Classical Latin) IPA(key): /ruːˈbriː.koː/, [ruːˈbriːkoː]
  • (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /ruˈbri.ko/, [ruˈbriːko]
  • If derived from rūbrīca, as it appears to be, the vowels in the first two syllables should both be long. Hoewever, in the sixth-century poet Venantius Fortunatus, the first two syllables scan short (as rŭbrĭc-), possibly due to influence from the ŭ in the related words ruber (red) and rubeō (to be red) and the ĭ in the ending -ĭcō found in verbs such as albicō and amāricō. (Compare the use in Italian of a "less correct" pronunciation io rùbrico in addition to io rubrìco for the verb rubricare.[1])

Verb

[edit]

rūbrīcō (present infinitive rūbrīcāre, perfect active rūbrīcāvī, supine rūbrīcātum); first conjugation (uncommon)

  1. to color red

Conjugation

[edit]
   Conjugation of rūbrīcō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present rūbrīcō rūbrīcās rūbrīcat rūbrīcāmus rūbrīcātis rūbrīcant
imperfect rūbrīcābam rūbrīcābās rūbrīcābat rūbrīcābāmus rūbrīcābātis rūbrīcābant
future rūbrīcābō rūbrīcābis rūbrīcābit rūbrīcābimus rūbrīcābitis rūbrīcābunt
perfect rūbrīcāvī rūbrīcāvistī rūbrīcāvit rūbrīcāvimus rūbrīcāvistis rūbrīcāvērunt,
rūbrīcāvēre
pluperfect rūbrīcāveram rūbrīcāverās rūbrīcāverat rūbrīcāverāmus rūbrīcāverātis rūbrīcāverant
future perfect rūbrīcāverō rūbrīcāveris rūbrīcāverit rūbrīcāverimus rūbrīcāveritis rūbrīcāverint
passive present rūbrīcor rūbrīcāris,
rūbrīcāre
rūbrīcātur rūbrīcāmur rūbrīcāminī rūbrīcantur
imperfect rūbrīcābar rūbrīcābāris,
rūbrīcābāre
rūbrīcābātur rūbrīcābāmur rūbrīcābāminī rūbrīcābantur
future rūbrīcābor rūbrīcāberis,
rūbrīcābere
rūbrīcābitur rūbrīcābimur rūbrīcābiminī rūbrīcābuntur
perfect rūbrīcātus + present active indicative of sum
pluperfect rūbrīcātus + imperfect active indicative of sum
future perfect rūbrīcātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present rūbrīcem rūbrīcēs rūbrīcet rūbrīcēmus rūbrīcētis rūbrīcent
imperfect rūbrīcārem rūbrīcārēs rūbrīcāret rūbrīcārēmus rūbrīcārētis rūbrīcārent
perfect rūbrīcāverim rūbrīcāverīs rūbrīcāverit rūbrīcāverīmus rūbrīcāverītis rūbrīcāverint
pluperfect rūbrīcāvissem rūbrīcāvissēs rūbrīcāvisset rūbrīcāvissēmus rūbrīcāvissētis rūbrīcāvissent
passive present rūbrīcer rūbrīcēris,
rūbrīcēre
rūbrīcētur rūbrīcēmur rūbrīcēminī rūbrīcentur
imperfect rūbrīcārer rūbrīcārēris,
rūbrīcārēre
rūbrīcārētur rūbrīcārēmur rūbrīcārēminī rūbrīcārentur
perfect rūbrīcātus + present active subjunctive of sum
pluperfect rūbrīcātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present rūbrīcā rūbrīcāte
future rūbrīcātō rūbrīcātō rūbrīcātōte rūbrīcantō
passive present rūbrīcāre rūbrīcāminī
future rūbrīcātor rūbrīcātor rūbrīcantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives rūbrīcāre rūbrīcāvisse rūbrīcātūrum esse rūbrīcārī rūbrīcātum esse rūbrīcātum īrī
participles rūbrīcāns rūbrīcātūrus rūbrīcātus rūbrīcandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
rūbrīcandī rūbrīcandō rūbrīcandum rūbrīcandō rūbrīcātum rūbrīcātū

References

[edit]
  1. ^ rubricare in Treccani.it – Vocabolario Treccani on line, Istituto dell'Enciclopedia Italiana

Further reading

[edit]
  • rubrico”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • rubrico in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

[edit]

Verb

[edit]

rubrico

  1. first-person singular present indicative of rubricar

Spanish

[edit]

Verb

[edit]

rubrico

  1. first-person singular present indicative of rubricar