dicacitas

Latin

Etymology

From dĭcāx (“sarcastic, witty”) +‎ -tās.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /diˈkaː.ki.taːs/, [d̪ɪˈkäːkɪt̪äːs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /diˈka.t͡ʃi.tas/, [d̪iˈkäːt͡ʃit̪äs]

Noun

dicācitās f (genitive dicācitātis); third declension

1. biting wit, raillery, banter

Declension

Third-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	dicācitās	dicācitātēs
Genitive	dicācitātis	dicācitātum
Dative	dicācitātī	dicācitātibus
Accusative	dicācitātem	dicācitātēs
Ablative	dicācitāte	dicācitātibus
Vocative	dicācitās	dicācitātēs

References

• “dicacitas”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• dicacitas in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.