disciplinatus

Latin

Etymology

Diminutive of disciplina.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /dis.kiː.pliːˈnaː.tus/, [d̪ɪs̠kiːplʲiːˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /diʃ.ʃi.pliˈna.tus/, [d̪iʃːipliˈnäːt̪us]

Adjective

discīplīnātus (feminine discīplīnāta, neuter discīplīnātum); first/second-declension adjective

1. instructed, trained
2. disciplined

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	discīplīnātus	discīplīnāta	discīplīnātum		discīplīnātī	discīplīnātae	discīplīnāta
Genitive	discīplīnātī	discīplīnātae	discīplīnātī		discīplīnātōrum	discīplīnātārum	discīplīnātōrum
Dative	discīplīnātō		discīplīnātō		discīplīnātīs
Accusative	discīplīnātum	discīplīnātam	discīplīnātum		discīplīnātōs	discīplīnātās	discīplīnāta
Ablative	discīplīnātō	discīplīnātā	discīplīnātō		discīplīnātīs
Vocative	discīplīnāte	discīplīnāta	discīplīnātum		discīplīnātī	discīplīnātae	discīplīnāta

References

• “disciplinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• disciplinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• disciplinatus in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016