mansuetarius

Latin

Etymology

From mānsuētus (“tame”) +‎ -ārius.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /man.su̯eːˈtaː.ri.us/, [mä̃ːs̠u̯eːˈt̪äːriʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /man.sweˈta.ri.us/, [mänsweˈt̪äːrius]

Noun

mānsuētārius m (genitive mānsuētāriī or mānsuētārī); second declension

1. (post-classical) A tamer of wild beasts.

Declension

Second-declension noun.

	singular	plural
nominative	mānsuētārius	mānsuētāriī
genitive	mānsuētāriī mānsuētārī1	mānsuētāriōrum
dative	mānsuētāriō	mānsuētāriīs
accusative	mānsuētārium	mānsuētāriōs
ablative	mānsuētāriō	mānsuētāriīs
vocative	mānsuētārie	mānsuētāriī

¹Found in older Latin (until the Augustan Age).

References

• “mansuetarius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press