radicatus
Latin
Etymology
Past participle of rādīcō.
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): /raː.diːˈkaː.tus/, [räːd̪iːˈkäːt̪ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /ra.diˈka.tus/, [räd̪iˈkäːt̪us]
Adjective
rādīcātus (feminine rādīcāta, neuter rādīcātum); first/second-declension adjective
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | rādīcātus | rādīcāta | rādīcātum | rādīcātī | rādīcātae | rādīcāta | |
| genitive | rādīcātī | rādīcātae | rādīcātī | rādīcātōrum | rādīcātārum | rādīcātōrum | |
| dative | rādīcātō | rādīcātae | rādīcātō | rādīcātīs | |||
| accusative | rādīcātum | rādīcātam | rādīcātum | rādīcātōs | rādīcātās | rādīcāta | |
| ablative | rādīcātō | rādīcātā | rādīcātō | rādīcātīs | |||
| vocative | rādīcāte | rādīcāta | rādīcātum | rādīcātī | rādīcātae | rādīcāta | |
References
- “radicatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- radicatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- radicatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.