rumigo

Latin

Etymology

From rūmen (“throat, gullet”) +‎ -igō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈruː.mi.ɡoː/, [ˈruːmɪɡoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈru.mi.ɡo/, [ˈruːmiɡo]

Verb

rūmigō (present infinitive rūmigāre, perfect active rūmigāvī, supine rūmigātum); first conjugation

1. to chew over again, ruminate

Conjugation

Conjugation of rūmigō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	rūmigō	rūmigās	rūmigat	rūmigāmus	rūmigātis	rūmigant
	imperfect	rūmigābam	rūmigābās	rūmigābat	rūmigābāmus	rūmigābātis	rūmigābant
	future	rūmigābō	rūmigābis	rūmigābit	rūmigābimus	rūmigābitis	rūmigābunt
	perfect	rūmigāvī	rūmigāvistī	rūmigāvit	rūmigāvimus	rūmigāvistis	rūmigāvērunt, rūmigāvēre
	pluperfect	rūmigāveram	rūmigāverās	rūmigāverat	rūmigāverāmus	rūmigāverātis	rūmigāverant
	future perfect	rūmigāverō	rūmigāveris	rūmigāverit	rūmigāverimus	rūmigāveritis	rūmigāverint
passive	present	rūmigor	rūmigāris, rūmigāre	rūmigātur	rūmigāmur	rūmigāminī	rūmigantur
	imperfect	rūmigābar	rūmigābāris, rūmigābāre	rūmigābātur	rūmigābāmur	rūmigābāminī	rūmigābantur
	future	rūmigābor	rūmigāberis, rūmigābere	rūmigābitur	rūmigābimur	rūmigābiminī	rūmigābuntur
	perfect	rūmigātus + present active indicative of sum
	pluperfect	rūmigātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	rūmigātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	rūmigem	rūmigēs	rūmiget	rūmigēmus	rūmigētis	rūmigent
	imperfect	rūmigārem	rūmigārēs	rūmigāret	rūmigārēmus	rūmigārētis	rūmigārent
	perfect	rūmigāverim	rūmigāverīs	rūmigāverit	rūmigāverīmus	rūmigāverītis	rūmigāverint
	pluperfect	rūmigāvissem	rūmigāvissēs	rūmigāvisset	rūmigāvissēmus	rūmigāvissētis	rūmigāvissent
passive	present	rūmiger	rūmigēris, rūmigēre	rūmigētur	rūmigēmur	rūmigēminī	rūmigentur
	imperfect	rūmigārer	rūmigārēris, rūmigārēre	rūmigārētur	rūmigārēmur	rūmigārēminī	rūmigārentur
	perfect	rūmigātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	rūmigātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	rūmigā	—	—	rūmigāte	—
	future	—	rūmigātō	rūmigātō	—	rūmigātōte	rūmigantō
passive	present	—	rūmigāre	—	—	rūmigāminī	—
	future	—	rūmigātor	rūmigātor	—	—	rūmigantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		rūmigāre	rūmigāvisse	rūmigātūrum esse	rūmigārī	rūmigātum esse	rūmigātum īrī
participles		rūmigāns	—	rūmigātūrus	—	rūmigātus	rūmigandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		rūmigandī	rūmigandō	rūmigandum	rūmigandō	rūmigātum	rūmigātū

Related terms

• rūmen
• rūminālis
• rūminātiō
• rūminātor
• rūminō

Descendants

• Eastern Romance:
  • Aromanian: aroamig, aroamigu, roamig, roamigu
  • Romanian: rumega, rumeg
• Gallo-Italic:
  • Lombard: remugà
  • Piedmontese: rumié
  • Romagnol: rumgêr
• Italo-Dalmatian:
  • Corsican: rigumà
  • Istriot: rumugà, ramugà
  • Italian: rumigare, rugumare
  • Neapolitan: rumicare
  • Sassarese: rungé
  • Sicilian: rumigari
• Catalan: remugar, rumegar
• Old Occitan: romiar
  • Catalan: rumiar, romiar
  • Occitan: romiar
• Old Occitan: ronjar
  • Occitan: ronjar
• Old French: runger, rungier, rongier
  • Middle French: ronger, rungier, ringer
    • French: ronger
  • Norman: runger
• Sardinian: morigare, arrumigare
• Venetian: rumegar
• West Iberian:
  • Aragonese: remugar
  • Portuguese: rumiar
  • Spanish: remugar, rumiar

References

• “rumigo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• rumigo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.