ceratus
Latin
[edit]Etymology
[edit]Perfect passive participle of cērō.
Participle
[edit]cērātus (feminine cērāta, neuter cērātum); first/second-declension participle
Declension
[edit]First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cērātus | cērāta | cērātum | cērātī | cērātae | cērāta | |
| genitive | cērātī | cērātae | cērātī | cērātōrum | cērātārum | cērātōrum | |
| dative | cērātō | cērātae | cērātō | cērātīs | |||
| accusative | cērātum | cērātam | cērātum | cērātōs | cērātās | cērāta | |
| ablative | cērātō | cērātā | cērātō | cērātīs | |||
| vocative | cērāte | cērāta | cērātum | cērātī | cērātae | cērāta | |
Descendants
[edit]References
[edit]- “ceratus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- “ceratus”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
- "ceratus", in Charles du Fresne du Cange, Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- “ceratus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.