circinatus

Latin

Etymology

Perfect passive participle of circinō (“make round, round”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /kir.kiˈnaː.tus/, [kɪrkɪˈnäːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /t͡ʃir.t͡ʃiˈna.tus/, [t͡ʃirt͡ʃiˈnäːt̪us]

Participle

circinātus (feminine circināta, neuter circinātum); first/second-declension participle

1. perfect passive participle of circinō
2. rounded

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	circinātus	circināta	circinātum		circinātī	circinātae	circināta
Genitive	circinātī	circinātae	circinātī		circinātōrum	circinātārum	circinātōrum
Dative	circinātō		circinātō		circinātīs
Accusative	circinātum	circinātam	circinātum		circinātōs	circinātās	circināta
Ablative	circinātō	circinātā	circinātō		circinātīs
Vocative	circināte	circināta	circinātum		circinātī	circinātae	circināta

Descendants

Translingual descendants

• English: circinate

References

• “circinatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• circinatus at the Catalogue of Life