consignatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of cōnsignō.
Participle
cōnsīgnātus (feminine cōnsīgnāta, neuter cōnsīgnātum, adverb cōnsignātē); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | cōnsīgnātus | cōnsīgnāta | cōnsīgnātum | cōnsīgnātī | cōnsīgnātae | cōnsīgnāta | |
Genitive | cōnsīgnātī | cōnsīgnātae | cōnsīgnātī | cōnsīgnātōrum | cōnsīgnātārum | cōnsīgnātōrum | |
Dative | cōnsīgnātō | cōnsīgnātō | cōnsīgnātīs | ||||
Accusative | cōnsīgnātum | cōnsīgnātam | cōnsīgnātum | cōnsīgnātōs | cōnsīgnātās | cōnsīgnāta | |
Ablative | cōnsīgnātō | cōnsīgnātā | cōnsīgnātō | cōnsīgnātīs | |||
Vocative | cōnsīgnāte | cōnsīgnāta | cōnsīgnātum | cōnsīgnātī | cōnsīgnātae | cōnsīgnāta |
References
- “consignatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- consignatus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
- consignatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.