declamaturus

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Etymology[edit]

Future active participle of dēclāmō.

Participle[edit]

dēclāmātūrus m (feminine dēclāmātūra, neuter dēclāmātūrum); first/second declension

  1. about to declame

Inflection[edit]

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative dēclāmātūrus dēclāmātūra dēclāmātūrum dēclāmātūrī dēclāmātūrae dēclāmātūra
genitive dēclāmātūrī dēclāmātūrae dēclāmātūrī dēclāmātūrōrum dēclāmātūrārum dēclāmātūrōrum
dative dēclāmātūrō dēclāmātūrō dēclāmātūrīs
accusative dēclāmātūrum dēclāmātūram dēclāmātūrum dēclāmātūrōs dēclāmātūrās dēclāmātūra
ablative dēclāmātūrō dēclāmātūrā dēclāmātūrō dēclāmātūrīs
vocative dēclāmātūre dēclāmātūra dēclāmātūrum dēclāmātūrī dēclāmātūrae dēclāmātūra