destructivus
Latin
Etymology
From dēstruō (“to destroy, demolish”) + -īvus.
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): /deːs.truːkˈtiː.u̯us/, [d̪eːs̠t̪ruːkˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /des.trukˈti.vus/, [d̪est̪rukˈt̪iːvus]
Adjective
dēstrūctīvus (feminine dēstrūctīva, neuter dēstrūctīvum); first/second-declension adjective
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dēstrūctīvus | dēstrūctīva | dēstrūctīvum | dēstrūctīvī | dēstrūctīvae | dēstrūctīva | |
| Genitive | dēstrūctīvī | dēstrūctīvae | dēstrūctīvī | dēstrūctīvōrum | dēstrūctīvārum | dēstrūctīvōrum | |
| Dative | dēstrūctīvō | dēstrūctīvō | dēstrūctīvīs | ||||
| Accusative | dēstrūctīvum | dēstrūctīvam | dēstrūctīvum | dēstrūctīvōs | dēstrūctīvās | dēstrūctīva | |
| Ablative | dēstrūctīvō | dēstrūctīvā | dēstrūctīvō | dēstrūctīvīs | |||
| Vocative | dēstrūctīve | dēstrūctīva | dēstrūctīvum | dēstrūctīvī | dēstrūctīvae | dēstrūctīva | |
References
- “destructivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- destructivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.