imitativus
Latin
Etymology
From imitō (“to imitate, copy”) + -īvus.
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): /i.mi.taːˈtiː.u̯us/, [ɪmɪt̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /i.mi.taˈti.vus/, [imit̪äˈt̪iːvus]
Adjective
imitātīvus (feminine imitātīva, neuter imitātīvum); first/second-declension adjective
Declension
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | imitātīvus | imitātīva | imitātīvum | imitātīvī | imitātīvae | imitātīva | |
| Genitive | imitātīvī | imitātīvae | imitātīvī | imitātīvōrum | imitātīvārum | imitātīvōrum | |
| Dative | imitātīvō | imitātīvō | imitātīvīs | ||||
| Accusative | imitātīvum | imitātīvam | imitātīvum | imitātīvōs | imitātīvās | imitātīva | |
| Ablative | imitātīvō | imitātīvā | imitātīvō | imitātīvīs | |||
| Vocative | imitātīve | imitātīva | imitātīvum | imitātīvī | imitātīvae | imitātīva | |
References
- “imitativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- imitativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.