indignatus

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Etymology[edit]

Perfect participle of indignor

Participle[edit]

indignātus m ‎(feminine indignāta, neuter indignātum); first/second declension

  1. scorned, resented

Inflection[edit]

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative indignātus indignāta indignātum indignātī indignātae indignāta
genitive indignātī indignātae indignātī indignātōrum indignātārum indignātōrum
dative indignātō indignātō indignātīs
accusative indignātum indignātam indignātum indignātōs indignātās indignāta
ablative indignātō indignātā indignātō indignātīs
vocative indignāte indignāta indignātum indignātī indignātae indignāta

References[edit]