litigans

Latin

Etymology

Present active participle of lītigō (“dispute, litigate”)

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈliː.ti.ɡans/, [ˈlʲiːt̪ɪɡä̃ːs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈli.ti.ɡans/, [ˈliːt̪iɡäns]

Participle

lītigāns (genitive lītigantis); third-declension one-termination participle

1. disputing, quarrelling
2. (law) litigating, suing

Declension

Third-declension participle.

Number	Singular			Plural
Case / Gender	Masc./Fem.	Neuter		Masc./Fem.	Neuter
Nominative	lītigāns			lītigantēs	lītigantia
Genitive	lītigantis			lītigantium
Dative	lītigantī			lītigantibus
Accusative	lītigantem	lītigāns		lītigantēs lītigantīs	lītigantia
Ablative	lītigante lītigantī1			lītigantibus
Vocative	lītigāns			lītigantēs	lītigantia

¹When used purely as an adjective.

Noun

lītigāns m (genitive lītigantis); third declension

1. a litigant, quarrelsome person

Declension

Third-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	lītigāns	lītigantēs
Genitive	lītigantis	lītigantum
Dative	lītigantī	lītigantibus
Accusative	lītigantem	lītigantēs
Ablative	lītigante	lītigantibus
Vocative	lītigāns	lītigantēs

References

• “litigans”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• litigans in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.