ratiocinativus

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Etymology[edit]

From ratiōcinor (to reckon, compute) +‎ -īvus.

Pronunciation[edit]

  • (Classical) IPA(key): /ra.ti.oː.ki.naːˈtiː.wus/, [ra.ti.oː.kɪ.naːˈtiː.wʊs]

Adjective[edit]

ratiōcinātīvus m (feminine ratiōcinātīva, neuter ratiōcinātīvum); first/second declension

  1. reasoning (attributive), syllogistic, ratiocinative
  2. inferential

Inflection[edit]

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative ratiōcinātīvus ratiōcinātīva ratiōcinātīvum ratiōcinātīvī ratiōcinātīvae ratiōcinātīva
genitive ratiōcinātīvī ratiōcinātīvae ratiōcinātīvī ratiōcinātīvōrum ratiōcinātīvārum ratiōcinātīvōrum
dative ratiōcinātīvō ratiōcinātīvō ratiōcinātīvīs
accusative ratiōcinātīvum ratiōcinātīvam ratiōcinātīvum ratiōcinātīvōs ratiōcinātīvās ratiōcinātīva
ablative ratiōcinātīvō ratiōcinātīvā ratiōcinātīvō ratiōcinātīvīs
vocative ratiōcinātīve ratiōcinātīva ratiōcinātīvum ratiōcinātīvī ratiōcinātīvae ratiōcinātīva

References[edit]