vernalis

Latin

Etymology

From Old Latin *vesnālis, from Proto-Italic *wezor (“spring”) (oblique stem *wezn-) +‎ -ālis. (The expected outcome of *vesnālis would be vēnālis, but the actual outcome shows assimilation to vēr.)

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /u̯eːrˈnaː.lis/, [u̯eːrˈnäːlʲɪs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /verˈna.lis/, [verˈnäːlis]

Adjective

vērnālis (neuter vērnāle); third-declension two-termination adjective

1. (relational) spring (the season); vernal

Declension

Third-declension two-termination adjective.

Number	Singular			Plural
Case / Gender	Masc./Fem.	Neuter		Masc./Fem.	Neuter
Nominative	vērnālis	vērnāle		vērnālēs	vērnālia
Genitive	vērnālis			vērnālium
Dative	vērnālī			vērnālibus
Accusative	vērnālem	vērnāle		vērnālēs vērnālīs	vērnālia
Ablative	vērnālī			vērnālibus
Vocative	vērnālis	vērnāle		vērnālēs	vērnālia

Related terms

• vēr

Descendants

• Catalan: vernal
• English: vernal
• Italian: vernale
• Portuguese: vernal
• Spanish: vernal

References

• “vernalis”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• vernalis in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• vernalis in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.