patskaņa
Jump to navigation
Jump to search
See also: patskaņā
Latvian[edit]
Etymology[edit]
From pats (“self”) + skaņa (“sound”). A calque of German Selbstlaut (“vowel”), it was, until the beginning of the 20th century, one of the competing variants of the term patskanis, coined by A. Kronvalds in the 1860s.[1]
Noun[edit]
patskaņa m
patskaņa f (4th declension)
Declension[edit]
Declension of patskaņa (4th declension)
singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
---|---|---|
nominative (nominatīvs) | patskaņa | patskaņas |
accusative (akuzatīvs) | patskaņu | patskaņas |
genitive (ģenitīvs) | patskaņas | patskaņu |
dative (datīvs) | patskaņai | patskaņām |
instrumental (instrumentālis) | patskaņu | patskaņām |
locative (lokatīvs) | patskaņā | patskaņās |
vocative (vokatīvs) | patskaņa | patskaņas |
References[edit]
- ^ Karulis, Konstantīns (1992) “patskanis”, in Latviešu Etimoloģijas Vārdnīca (in Latvian), Rīga: AVOTS, →ISBN