cenaticus

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *(s)ker-

Proto-Indo-European *(s)kert-

Proto-Indo-European *(s)kert-s-nh₂

Proto-Italic *kertsnā

Old Latin cesna

Latin cēna

Proto-Indo-European *-h₂

Proto-Indo-European *-éh₂

Proto-Indo-European *-tós

Proto-Indo-European *-eh₂tos

Proto-Italic *-ātos

Latin -ātus

Proto-Indo-European *-kos

Proto-Indo-European *-ikos

Proto-Italic *-ikos

Latin -icus

Latin -āticus

Latin cēnāticus

From cēna (“dinner, meal”) + -āticus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [keːˈnaː.tɪ.kʊs]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [t͡ʃeˈnaː.ti.kus]

Adjective

cēnāticus (feminine cēnātica, neuter cēnāticum); first/second-declension adjective

1. (very rare) of or pertaining to a dinner

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	cēnāticus	cēnātica	cēnāticum		cēnāticī	cēnāticae	cēnātica
genitive	cēnāticī	cēnāticae	cēnāticī		cēnāticōrum	cēnāticārum	cēnāticōrum
dative	cēnāticō	cēnāticae	cēnāticō		cēnāticīs
accusative	cēnāticum	cēnāticam	cēnāticum		cēnāticōs	cēnāticās	cēnātica
ablative	cēnāticō	cēnāticā	cēnāticō		cēnāticīs
vocative	cēnātice	cēnātica	cēnāticum		cēnāticī	cēnāticae	cēnātica

References

• “cenaticus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “cenaticus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.