consolativus
Jump to navigation
Jump to search
Latin[edit]
Etymology[edit]
From cōnsōlō (“to cheer, comfort, console”) + -īvus.
Pronunciation[edit]
- (Classical) IPA(key): /kon.soː.laːˈtiː.u̯us/, [kõːs̠oːɫ̪äːˈt̪iːu̯ʊs̠]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): /kon.so.laˈti.vus/, [konsoläˈt̪iːvus]
Adjective[edit]
cōnsōlātīvus (feminine cōnsōlātīva, neuter cōnsōlātīvum); first/second-declension adjective
Declension[edit]
First/second-declension adjective.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | cōnsōlātīvus | cōnsōlātīva | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīva | |
| Genitive | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvōrum | cōnsōlātīvārum | cōnsōlātīvōrum | |
| Dative | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvīs | ||||
| Accusative | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvam | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvōs | cōnsōlātīvās | cōnsōlātīva | |
| Ablative | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvā | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvīs | |||
| Vocative | cōnsōlātīve | cōnsōlātīva | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīva | |
References[edit]
- “consolativus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- consolativus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.