destitutus

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Etymology[edit]

From the participle of dēstituō (I set in place; I abandon).

Pronunciation[edit]

Adjective[edit]

dēstitūtus (feminine dēstitūta, neuter dēstitūtum); first/second declension

  1. destitute
  2. childless

Inflection[edit]

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative dēstitūtus dēstitūta dēstitūtum dēstitūtī dēstitūtae dēstitūta
genitive dēstitūtī dēstitūtae dēstitūtī dēstitūtōrum dēstitūtārum dēstitūtōrum
dative dēstitūtō dēstitūtō dēstitūtīs
accusative dēstitūtum dēstitūtam dēstitūtum dēstitūtōs dēstitūtās dēstitūta
ablative dēstitūtō dēstitūtā dēstitūtō dēstitūtīs
vocative dēstitūte dēstitūta dēstitūtum dēstitūtī dēstitūtae dēstitūta

References[edit]