insignitor

Latin

Etymology

From īnsigniō +‎ -tor.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /in.siːɡˈniː.tor/, [ĩːs̠iːŋˈniːt̪ɔr]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /in.siɲˈɲi.tor/, [insiɲˈɲiːt̪or]

Noun

īnsīgnītor m (genitive īnsīgnītōris); third declension

1. engraver

Declension

Third-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	īnsīgnītor	īnsīgnītōrēs
Genitive	īnsīgnītōris	īnsīgnītōrum
Dative	īnsīgnītōrī	īnsīgnītōribus
Accusative	īnsīgnītōrem	īnsīgnītōrēs
Ablative	īnsīgnītōre	īnsīgnītōribus
Vocative	īnsīgnītor	īnsīgnītōrēs

References

• “insignitor”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• insignitor in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.