bisetus

Latin

Etymology

New Latin; from bi- (“two”) +‎ sēta (“hair, bristle”), changed to first and second declension.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /biˈseː.tus/, [bɪˈs̠eːt̪ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /biˈse.tus/, [biˈs̬ɛːt̪us]

Adjective

bisētus (feminine bisēta, neuter bisētum); first/second-declension adjective

1. (New Latin) having two bristles

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	bisētus	bisēta	bisētum		bisētī	bisētae	bisēta
Genitive	bisētī	bisētae	bisētī		bisētōrum	bisētārum	bisētōrum
Dative	bisētō		bisētō		bisētīs
Accusative	bisētum	bisētam	bisētum		bisētōs	bisētās	bisēta
Ablative	bisētō	bisētā	bisētō		bisētīs
Vocative	bisēte	bisēta	bisētum		bisētī	bisētae	bisēta

Usage notes

• Used almost exclusively as a taxonomic epithet and thus not normally in inflected forms other than the nominative singular.

See also

• brevisētus
• crassisētus
• longisētus
• paucisētus
• quadrisētus
• trisētus
• ūnisētus

References

• bisetus in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)