destinatus

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin[edit]

Etymology[edit]

Perfect passive participle of dēstinō (bind, fasten).

Participle[edit]

dēstinātus (feminine dēstināta, neuter dēstinātum); first/second-declension participle

  1. bound, having been bound, fastened, having been fastened
  2. established, having been established, determined, having been determined, resolved, having been resolved
  3. intended to be bought, having been intended to be bought
  4. appointed, having been appointed, chosen, having been chosen, elected, having been elected
  5. (archeryaimed at, having been aimed at

Declension[edit]

First/second-declension adjective.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
Nominative dēstinātus dēstināta dēstinātum dēstinātī dēstinātae dēstināta
Genitive dēstinātī dēstinātae dēstinātī dēstinātōrum dēstinātārum dēstinātōrum
Dative dēstinātō dēstinātō dēstinātīs
Accusative dēstinātum dēstinātam dēstinātum dēstinātōs dēstinātās dēstināta
Ablative dēstinātō dēstinātā dēstinātō dēstinātīs
Vocative dēstināte dēstināta dēstinātum dēstinātī dēstinātae dēstināta

References[edit]

  • destinatus in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • destinatus in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • destinatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré Latin-Français, Hachette