locupleto

Latin

Etymology

From locuplēs (“wealthy, opulent”).

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /lo.kuˈpleː.toː/, [ɫ̪ɔkʊˈpɫ̪eːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /lo.kuˈple.to/, [lokuˈplɛːt̪o]

Verb

locuplētō (present infinitive locuplētāre, perfect active locuplētāvī, supine locuplētātum); first conjugation

1. to enrich, make wealthy
2. to embellish

Conjugation

Conjugation of locuplētō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	locuplētō	locuplētās	locuplētat	locuplētāmus	locuplētātis	locuplētant
	imperfect	locuplētābam	locuplētābās	locuplētābat	locuplētābāmus	locuplētābātis	locuplētābant
	future	locuplētābō	locuplētābis	locuplētābit	locuplētābimus	locuplētābitis	locuplētābunt
	perfect	locuplētāvī	locuplētāvistī	locuplētāvit	locuplētāvimus	locuplētāvistis	locuplētāvērunt, locuplētāvēre
	pluperfect	locuplētāveram	locuplētāverās	locuplētāverat	locuplētāverāmus	locuplētāverātis	locuplētāverant
	future perfect	locuplētāverō	locuplētāveris	locuplētāverit	locuplētāverimus	locuplētāveritis	locuplētāverint
passive	present	locuplētor	locuplētāris, locuplētāre	locuplētātur	locuplētāmur	locuplētāminī	locuplētantur
	imperfect	locuplētābar	locuplētābāris, locuplētābāre	locuplētābātur	locuplētābāmur	locuplētābāminī	locuplētābantur
	future	locuplētābor	locuplētāberis, locuplētābere	locuplētābitur	locuplētābimur	locuplētābiminī	locuplētābuntur
	perfect	locuplētātus + present active indicative of sum
	pluperfect	locuplētātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	locuplētātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	locuplētem	locuplētēs	locuplētet	locuplētēmus	locuplētētis	locuplētent
	imperfect	locuplētārem	locuplētārēs	locuplētāret	locuplētārēmus	locuplētārētis	locuplētārent
	perfect	locuplētāverim	locuplētāverīs	locuplētāverit	locuplētāverīmus	locuplētāverītis	locuplētāverint
	pluperfect	locuplētāvissem	locuplētāvissēs	locuplētāvisset	locuplētāvissēmus	locuplētāvissētis	locuplētāvissent
passive	present	locuplēter	locuplētēris, locuplētēre	locuplētētur	locuplētēmur	locuplētēminī	locuplētentur
	imperfect	locuplētārer	locuplētārēris, locuplētārēre	locuplētārētur	locuplētārēmur	locuplētārēminī	locuplētārentur
	perfect	locuplētātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	locuplētātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	locuplētā	—	—	locuplētāte	—
	future	—	locuplētātō	locuplētātō	—	locuplētātōte	locuplētantō
passive	present	—	locuplētāre	—	—	locuplētāminī	—
	future	—	locuplētātor	locuplētātor	—	—	locuplētantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		locuplētāre	locuplētāvisse	locuplētātūrum esse	locuplētārī	locuplētātum esse	locuplētātum īrī
participles		locuplētāns	—	locuplētātūrus	—	locuplētātus	locuplētandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		locuplētandī	locuplētandō	locuplētandum	locuplētandō	locuplētātum	locuplētātū

Related terms

• locuplēs
• locuplētātiō
• locuplētātor
• locuplētē

References

• “locupleto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “locupleto”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• locupleto in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

locupleto

1. first-person singular present indicative of locupletar