mensarius

Latin

Etymology

From mēnsa (“table, board, counter”) +‎ -ārius.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /menˈsaː.ri.us/, [mẽːˈs̠äːriʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /menˈsa.ri.us/, [menˈsäːrius]

Adjective

mēnsārius (feminine mēnsāria, neuter mēnsārium); first/second-declension adjective

1. of or belonging to the table or counter

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	mēnsārius	mēnsāria	mēnsārium		mēnsāriī	mēnsāriae	mēnsāria
Genitive	mēnsāriī	mēnsāriae	mēnsāriī		mēnsāriōrum	mēnsāriārum	mēnsāriōrum
Dative	mēnsāriō		mēnsāriō		mēnsāriīs
Accusative	mēnsārium	mēnsāriam	mēnsārium		mēnsāriōs	mēnsāriās	mēnsāria
Ablative	mēnsāriō	mēnsāriā	mēnsāriō		mēnsāriīs
Vocative	mēnsārie	mēnsāria	mēnsārium		mēnsāriī	mēnsāriae	mēnsāria

Descendants

• Portuguese: mesário

Noun

mēnsārius m (genitive mēnsāriī or mēnsārī); second declension

1. money changer, banker

Declension

Second-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	mēnsārius	mēnsāriī
Genitive	mēnsāriī mēnsārī1	mēnsāriōrum
Dative	mēnsāriō	mēnsāriīs
Accusative	mēnsārium	mēnsāriōs
Ablative	mēnsāriō	mēnsāriīs
Vocative	mēnsārie	mēnsāriī

¹Found in older Latin (until the Augustan Age).

References

• “mensarius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “mensarius”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• mensarius in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• mensarius in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• mensarius in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016