denarro

Latin

Etymology

dē- +‎ nārrō

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deːˈnaːr.roː/, [d̪eːˈnäːrːoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /deˈnar.ro/, [d̪eˈnärːo]

Verb

dēnārrō (present infinitive dēnārrāre); first conjugation, no passive, no perfect or supine stem

1. (transitive) to tell, relate, narrate

Conjugation

Conjugation of dēnārrō (first conjugation, no supine stem, no perfect stem, active only)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēnārrō	dēnārrās	dēnārrat	dēnārrāmus	dēnārrātis	dēnārrant
	imperfect	dēnārrābam	dēnārrābās	dēnārrābat	dēnārrābāmus	dēnārrābātis	dēnārrābant
	future	dēnārrābō	dēnārrābis	dēnārrābit	dēnārrābimus	dēnārrābitis	dēnārrābunt
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	dēnārrem	dēnārrēs	dēnārret	dēnārrēmus	dēnārrētis	dēnārrent
	imperfect	dēnārrārem	dēnārrārēs	dēnārrāret	dēnārrārēmus	dēnārrārētis	dēnārrārent
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	dēnārrā	—	—	dēnārrāte	—
	future	—	dēnārrātō	dēnārrātō	—	dēnārrātōte	dēnārrantō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		dēnārrāre	—	—	—	—	—
participles		dēnārrāns	—	—	—	—	—
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		dēnārrandī	dēnārrandō	dēnārrandum	dēnārrandō	—	—

References

• “denarro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “denarro”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers