finitivus

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Etymology[edit]

From fīniō (to finish; set, appoint) +‎ -īvus.

Pronunciation[edit]

Adjective[edit]

fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second declension

  1. final
  2. (in rhetoric) defining, explaining
  3. (in grammar) definite; indicative

Inflection[edit]

First/second declension.

Number Singular Plural
Case / Gender Masculine Feminine Neuter Masculine Feminine Neuter
nominative fīnītīvus fīnītīva fīnītīvum fīnītīvī fīnītīvae fīnītīva
genitive fīnītīvī fīnītīvae fīnītīvī fīnītīvōrum fīnītīvārum fīnītīvōrum
dative fīnītīvō fīnītīvō fīnītīvīs
accusative fīnītīvum fīnītīvam fīnītīvum fīnītīvōs fīnītīvās fīnītīva
ablative fīnītīvō fīnītīvā fīnītīvō fīnītīvīs
vocative fīnītīve fīnītīva fīnītīvum fīnītīvī fīnītīvae fīnītīva

Related terms[edit]

References[edit]