hallucinor

From Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latin

[edit]

Pronunciation

[edit]

Verb

[edit]

hallūcinor (present infinitive hallūcinārī, perfect active hallūcinātus sum); first conjugation, deponent

  1. (Medieval Latin, Renaissance Latin) Alternative form of ālūcinor

Conjugation

[edit]
   Conjugation of hallūcinor (first conjugation, deponent)
indicative singular plural
first second third first second third
active present hallūcinor hallūcināris,
hallūcināre
hallūcinātur hallūcināmur hallūcināminī hallūcinantur
imperfect hallūcinābar hallūcinābāris,
hallūcinābāre
hallūcinābātur hallūcinābāmur hallūcinābāminī hallūcinābantur
future hallūcinābor hallūcināberis,
hallūcinābere
hallūcinābitur hallūcinābimur hallūcinābiminī hallūcinābuntur
perfect hallūcinātus + present active indicative of sum
pluperfect hallūcinātus + imperfect active indicative of sum
future perfect hallūcinātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present hallūciner hallūcinēris,
hallūcinēre
hallūcinētur hallūcinēmur hallūcinēminī hallūcinentur
imperfect hallūcinārer hallūcinārēris,
hallūcinārēre
hallūcinārētur hallūcinārēmur hallūcinārēminī hallūcinārentur
perfect hallūcinātus + present active subjunctive of sum
pluperfect hallūcinātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present hallūcināre hallūcināminī
future hallūcinātor hallūcinātor hallūcinantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives hallūcinārī hallūcinātum esse hallūcinātūrum esse
participles hallūcināns hallūcinātus hallūcinātūrus hallūcinandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
hallūcinandī hallūcinandō hallūcinandum hallūcinandō hallūcinātum hallūcinātū

References

[edit]