venatus

Latin

Etymology 1

Perfect active participle of vēnor.

Participle

vēnātus (feminine vēnāta, neuter vēnātum); first/second-declension participle

1. having hunted
2. having pursued

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	vēnātus	vēnāta	vēnātum		vēnātī	vēnātae	vēnāta
genitive	vēnātī	vēnātae	vēnātī		vēnātōrum	vēnātārum	vēnātōrum
dative	vēnātō	vēnātae	vēnātō		vēnātīs
accusative	vēnātum	vēnātam	vēnātum		vēnātōs	vēnātās	vēnāta
ablative	vēnātō	vēnātā	vēnātō		vēnātīs
vocative	vēnāte	vēnāta	vēnātum		vēnātī	vēnātae	vēnāta

Etymology 2

Etymology tree

Latin vēnor

Proto-Indo-European *-tus

Proto-Italic *-tus

Latin -tus

Latin vēnātus

From vēnor + -tus (forming action nouns).

Noun

vēnātus m (genitive vēnātūs); fourth declension

1. hunting, hunt

Usage notes

• Only attested in the dative and ablative.

Declension

Fourth-declension noun.

	singular	plural
nominative	vēnātus	vēnātūs
genitive	vēnātūs	vēnātuum
dative	vēnātuī	vēnātibus
accusative	vēnātum	vēnātūs
ablative	vēnātū	vēnātibus
vocative	vēnātus	vēnātūs

Derived terms

• venaticus

Descendants

• Aromanian: avinat
• Asturian: venáu (“deer”)
• Leonese: venáu (“deer”)
• Portuguese: veado (“deer”)
• Romanian: vânat
• Spanish: venado (“deer, venison”)

References

• “vēnātus²”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “vēnātus²”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• "venatus", in Charles du Fresne du Cange, Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• “venatus”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.