victurus

Latin

Etymology 1

Future active participle of vincō.

Participle

victūrus (feminine victūra, neuter victūrum); first/second-declension participle

1. about to win
2. about to conquer

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	victūrus	victūra	victūrum		victūrī	victūrae	victūra
genitive	victūrī	victūrae	victūrī		victūrōrum	victūrārum	victūrōrum
dative	victūrō	victūrae	victūrō		victūrīs
accusative	victūrum	victūram	victūrum		victūrōs	victūrās	victūra
ablative	victūrō	victūrā	victūrō		victūrīs
vocative	victūre	victūra	victūrum		victūrī	victūrae	victūra

Etymology 2

Future active participle of vīvō (“live, be alive”).

Participle

vīctūrus (feminine vīctūra, neuter vīctūrum); first/second-declension participle

1. about to live
2. about to be alive, about to survive
3. about to reside in

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	vīctūrus	vīctūra	vīctūrum		vīctūrī	vīctūrae	vīctūra
genitive	vīctūrī	vīctūrae	vīctūrī		vīctūrōrum	vīctūrārum	vīctūrōrum
dative	vīctūrō	vīctūrae	vīctūrō		vīctūrīs
accusative	vīctūrum	vīctūram	vīctūrum		vīctūrōs	vīctūrās	vīctūra
ablative	vīctūrō	vīctūrā	vīctūrō		vīctūrīs
vocative	vīctūre	vīctūra	vīctūrum		vīctūrī	vīctūrae	vīctūra