praenoto

Latin

Etymology 1

prae- +‎ notō

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈprae̯.no.toː/, [ˈpräe̯nɔt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈpre.no.to/, [ˈprɛːnot̪o]

Verb

praenotō (present infinitive praenotāre, perfect active praenotāvī, supine praenotātum); first conjugation

1. (post-Classical Latin) to mark or note beforehand
2. (post-Classical Latin) to entitle, name
3. (post-Classical Latin) to note or designate beforehand
4. (post-Classical Latin) to note down, write down

Conjugation

Conjugation of praenotō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	praenotō	praenotās	praenotat	praenotāmus	praenotātis	praenotant
	imperfect	praenotābam	praenotābās	praenotābat	praenotābāmus	praenotābātis	praenotābant
	future	praenotābō	praenotābis	praenotābit	praenotābimus	praenotābitis	praenotābunt
	perfect	praenotāvī	praenotāvistī	praenotāvit	praenotāvimus	praenotāvistis	praenotāvērunt, praenotāvēre
	pluperfect	praenotāveram	praenotāverās	praenotāverat	praenotāverāmus	praenotāverātis	praenotāverant
	future perfect	praenotāverō	praenotāveris	praenotāverit	praenotāverimus	praenotāveritis	praenotāverint
passive	present	praenotor	praenotāris, praenotāre	praenotātur	praenotāmur	praenotāminī	praenotantur
	imperfect	praenotābar	praenotābāris, praenotābāre	praenotābātur	praenotābāmur	praenotābāminī	praenotābantur
	future	praenotābor	praenotāberis, praenotābere	praenotābitur	praenotābimur	praenotābiminī	praenotābuntur
	perfect	praenotātus + present active indicative of sum
	pluperfect	praenotātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	praenotātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	praenotem	praenotēs	praenotet	praenotēmus	praenotētis	praenotent
	imperfect	praenotārem	praenotārēs	praenotāret	praenotārēmus	praenotārētis	praenotārent
	perfect	praenotāverim	praenotāverīs	praenotāverit	praenotāverīmus	praenotāverītis	praenotāverint
	pluperfect	praenotāvissem	praenotāvissēs	praenotāvisset	praenotāvissēmus	praenotāvissētis	praenotāvissent
passive	present	praenoter	praenotēris, praenotēre	praenotētur	praenotēmur	praenotēminī	praenotentur
	imperfect	praenotārer	praenotārēris, praenotārēre	praenotārētur	praenotārēmur	praenotārēminī	praenotārentur
	perfect	praenotātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	praenotātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	praenotā	—	—	praenotāte	—
	future	—	praenotātō	praenotātō	—	praenotātōte	praenotantō
passive	present	—	praenotāre	—	—	praenotāminī	—
	future	—	praenotātor	praenotātor	—	—	praenotantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		praenotāre	praenotāvisse	praenotātūrum esse	praenotārī	praenotātum esse	praenotātum īrī
participles		praenotāns	—	praenotātūrus	—	praenotātus	praenotandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		praenotandī	praenotandō	praenotandum	praenotandō	praenotātum	praenotātū

Derived terms

• praenotātiō (Late Latin)

Descendants

• Italian: prenotare

Etymology 2

See the etymology of the corresponding lemma form.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /prae̯ˈnoː.toː/, [präe̯ˈnoːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /preˈno.to/, [preˈnɔːt̪o]

Participle

praenōtō

1. dative/ablative masculine/neuter singular of praenōtus

References

• “praenoto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• praenoto in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016