originalis

Latin

Etymology

From orīgō, orīginis (“origin”) +‎ -ālis.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /o.riː.ɡiˈnaː.lis/, [ɔriːɡɪˈnäːlʲɪs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /o.ri.d͡ʒiˈna.lis/, [orid͡ʒiˈnäːlis]

Adjective

orīginālis (neuter orīgināle, adverb orīgināliter); third-declension two-termination adjective

1. original

Declension

Third-declension two-termination adjective.

Number	Singular			Plural
Case / Gender	Masc./Fem.	Neuter		Masc./Fem.	Neuter
Nominative	orīginālis	orīgināle		orīginālēs	orīginālia
Genitive	orīginālis			orīginālium
Dative	orīginālī			orīginālibus
Accusative	orīginālem	orīgināle		orīginālēs orīginālīs	orīginālia
Ablative	orīginālī			orīginālibus
Vocative	orīginālis	orīgināle		orīginālēs	orīginālia

Descendants

• Catalan: original
• Old French: original
  • Middle French: original, originel
    • French: original, originel
      • → German: original
  • → Middle English: original
    • English: original
• Galician: orixinal
• Italian: originale
• Portuguese: original
• Spanish: original

References

• “originalis”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• originalis in Charles du Fresne du Cange’s Glossarium Mediæ et Infimæ Latinitatis (augmented edition with additions by D. P. Carpenterius, Adelungius and others, edited by Léopold Favre, 1883–1887)
• originalis in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.