emancipo

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search
See also: emancipó and emancipò

Catalan[edit]

Verb[edit]

emancipo

  1. first-person singular present indicative form of emancipar

Italian[edit]

Verb[edit]

emancipo

  1. first-person singular present indicative of emancipare

Anagrams[edit]


Latin[edit]

Etymology[edit]

From ex- +‎ mancipō.

Pronunciation[edit]

Verb[edit]

ēmancipō (present infinitive ēmancipāre, perfect active ēmancipāvī, supine ēmancipātum); first conjugation

  1. I emancipate
  2. I alienate

Conjugation[edit]

   Conjugation of ēmancipō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēmancipō ēmancipās ēmancipat ēmancipāmus ēmancipātis ēmancipant
imperfect ēmancipābam ēmancipābās ēmancipābat ēmancipābāmus ēmancipābātis ēmancipābant
future ēmancipābō ēmancipābis ēmancipābit ēmancipābimus ēmancipābitis ēmancipābunt
perfect ēmancipāvī ēmancipāvistī ēmancipāvit ēmancipāvimus ēmancipāvistis ēmancipāvērunt, ēmancipāvēre
pluperfect ēmancipāveram ēmancipāverās ēmancipāverat ēmancipāverāmus ēmancipāverātis ēmancipāverant
future perfect ēmancipāverō ēmancipāveris ēmancipāverit ēmancipāverimus ēmancipāveritis ēmancipāverint
passive present ēmancipor ēmancipāris, ēmancipāre ēmancipātur ēmancipāmur ēmancipāminī ēmancipantur
imperfect ēmancipābar ēmancipābāris, ēmancipābāre ēmancipābātur ēmancipābāmur ēmancipābāminī ēmancipābantur
future ēmancipābor ēmancipāberis, ēmancipābere ēmancipābitur ēmancipābimur ēmancipābiminī ēmancipābuntur
perfect ēmancipātus + present active indicative of sum
pluperfect ēmancipātus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēmancipātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēmancipem ēmancipēs ēmancipet ēmancipēmus ēmancipētis ēmancipent
imperfect ēmancipārem ēmancipārēs ēmancipāret ēmancipārēmus ēmancipārētis ēmancipārent
perfect ēmancipāverim ēmancipāverīs ēmancipāverit ēmancipāverīmus ēmancipāverītis ēmancipāverint
pluperfect ēmancipāvissem ēmancipāvissēs ēmancipāvisset ēmancipāvissēmus ēmancipāvissētis ēmancipāvissent
passive present ēmanciper ēmancipēris, ēmancipēre ēmancipētur ēmancipēmur ēmancipēminī ēmancipentur
imperfect ēmancipārer ēmancipārēris, ēmancipārēre ēmancipārētur ēmancipārēmur ēmancipārēminī ēmancipārentur
perfect ēmancipātus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēmancipātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present ēmancipā ēmancipāte
future ēmancipātō ēmancipātō ēmancipātōte ēmancipantō
passive present ēmancipāre ēmancipāminī
future ēmancipātor ēmancipātor ēmancipantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ēmancipāre ēmancipāvisse ēmancipātūrum esse ēmancipārī ēmancipātum esse ēmancipātum īrī
participles ēmancipāns ēmancipātūrus ēmancipātus ēmancipandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
ēmancipandī ēmancipandō ēmancipandum ēmancipandō ēmancipātum ēmancipātū

Derived terms[edit]

Descendants[edit]

  • Catalan: emancipar
  • English: emancipate
  • French: émanciper
  • Italian: emancipare

References[edit]

  • emancipo in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • emancipo in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • emancipo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré Latin-Français, Hachette

Portuguese[edit]

Verb[edit]

emancipo

  1. first-person singular present indicative of emancipar

Spanish[edit]

Verb[edit]

emancipo

  1. First-person singular (yo) present indicative form of emancipar.