emaneo

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *h₁éǵʰ

Proto-Indo-European *-s

Proto-Indo-European *h₁éǵʰs

Proto-Italic *eks

Latin ex

Latin ex-

Proto-Indo-European *men-

Proto-Indo-European *-éh₁ti

Proto-Indo-European *-yeti

Proto-Indo-European *-éh₁yeti

Proto-Indo-European *m̥néh₁yeti

Proto-Italic *m(V)nēō

Latin maneō

Latin ēmaneō

From ex- (“out of”) + maneō (“stay, remain”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [eːˈma.ne.oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [eˈmaː.ne.o]

Verb

ēmaneō (present infinitive ēmanēre, perfect active ēmānsī, supine ēmānsum); second conjugation, no passive

1. to stay without, remain beyond or away, absent oneself
2. (military) to stay away beyond one's leave of absence, exceed one's furlough

Conjugation

   Conjugation of ēmaneō (second conjugation, no passive)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	ēmaneō		ēmanēs		ēmanet		ēmanēmus		ēmanētis		ēmanent
	imperfect	ēmanēbam		ēmanēbās		ēmanēbat		ēmanēbāmus		ēmanēbātis		ēmanēbant
	future	ēmanēbō		ēmanēbis		ēmanēbit		ēmanēbimus		ēmanēbitis		ēmanēbunt
	perfect	ēmānsī		ēmānsistī		ēmānsit		ēmānsimus		ēmānsistis		ēmānsērunt, ēmānsēre
	pluperfect	ēmānseram		ēmānserās		ēmānserat		ēmānserāmus		ēmānserātis		ēmānserant
	future perfect	ēmānserō		ēmānseris		ēmānserit		ēmānserimus		ēmānseritis		ēmānserint
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	ēmaneam		ēmaneās		ēmaneat		ēmaneāmus		ēmaneātis		ēmaneant
	imperfect	ēmanērem		ēmanērēs		ēmanēret		ēmanērēmus		ēmanērētis		ēmanērent
	perfect	ēmānserim		ēmānserīs		ēmānserit		ēmānserīmus		ēmānserītis		ēmānserint
	pluperfect	ēmānsissem		ēmānsissēs		ēmānsisset		ēmānsissēmus		ēmānsissētis		ēmānsissent
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		ēmanē		—		—		ēmanēte		—
	future	—		ēmanētō		ēmanētō		—		ēmanētōte		ēmanentō
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		ēmanēre			—			ēmanēns			—
future		ēmānsūrum esse			—			ēmānsūrus			—
perfect		ēmānsisse			—			—			—
perfect potential		ēmānsūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		ēmanendī		ēmanendō		ēmanendum		ēmanendō		ēmānsum		ēmānsū

Derived terms

• ēmansiō
• ēmansor

Related terms

• commaneō
• immaneō
• intermaneō
• maneō
• permaneō
• remaneō

References

• “emaneo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “emaneo”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• emaneo in Ramminger, Johann (16 July 2016 (last accessed)), Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016