frustro

See also: frustró and frustrò

Italian

Verb

frustro

1. first-person singular present indicative of frustrare

---

Latin

Alternative forms

• frūstror

Etymology

From frūstrā.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈfruːs.troː/, [ˈfruːs̠t̪roː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈfrus.tro/, [ˈfrust̪ro]

Verb

frūstrō (present infinitive frūstrāre, perfect active frūstrāvī, supine frūstrātum); first conjugation

1. I deceive, trick, cheat.

Conjugation

Conjugation of frūstrō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	frūstrō	frūstrās	frūstrat	frūstrāmus	frūstrātis	frūstrant
	imperfect	frūstrābam	frūstrābās	frūstrābat	frūstrābāmus	frūstrābātis	frūstrābant
	future	frūstrābō	frūstrābis	frūstrābit	frūstrābimus	frūstrābitis	frūstrābunt
	perfect	frūstrāvī	frūstrāvistī	frūstrāvit	frūstrāvimus	frūstrāvistis	frūstrāvērunt, frūstrāvēre
	pluperfect	frūstrāveram	frūstrāverās	frūstrāverat	frūstrāverāmus	frūstrāverātis	frūstrāverant
	future perfect	frūstrāverō	frūstrāveris	frūstrāverit	frūstrāverimus	frūstrāveritis	frūstrāverint
passive	present	frūstror	frūstrāris, frūstrāre	frūstrātur	frūstrāmur	frūstrāminī	frūstrantur
	imperfect	frūstrābar	frūstrābāris, frūstrābāre	frūstrābātur	frūstrābāmur	frūstrābāminī	frūstrābantur
	future	frūstrābor	frūstrāberis, frūstrābere	frūstrābitur	frūstrābimur	frūstrābiminī	frūstrābuntur
	perfect	frūstrātus + present active indicative of sum
	pluperfect	frūstrātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	frūstrātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	frūstrem	frūstrēs	frūstret	frūstrēmus	frūstrētis	frūstrent
	imperfect	frūstrārem	frūstrārēs	frūstrāret	frūstrārēmus	frūstrārētis	frūstrārent
	perfect	frūstrāverim	frūstrāverīs	frūstrāverit	frūstrāverīmus	frūstrāverītis	frūstrāverint
	pluperfect	frūstrāvissem	frūstrāvissēs	frūstrāvisset	frūstrāvissēmus	frūstrāvissētis	frūstrāvissent
passive	present	frūstrer	frūstrēris, frūstrēre	frūstrētur	frūstrēmur	frūstrēminī	frūstrentur
	imperfect	frūstrārer	frūstrārēris, frūstrārēre	frūstrārētur	frūstrārēmur	frūstrārēminī	frūstrārentur
	perfect	frūstrātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	frūstrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	frūstrā	—	—	frūstrāte	—
	future	—	frūstrātō	frūstrātō	—	frūstrātōte	frūstrantō
passive	present	—	frūstrāre	—	—	frūstrāminī	—
	future	—	frūstrātor	frūstrātor	—	—	frūstrantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		frūstrāre	frūstrāvisse	frūstrātūrum esse	frūstrārī, frūstrārier1	frūstrātum esse	frūstrātum īrī
participles		frūstrāns	—	frūstrātūrus	—	frūstrātus	frūstrandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		frūstrandī	frūstrandō	frūstrandum	frūstrandō	frūstrātum	frūstrātū

¹The present passive infinitive in -ier is a rare poetic form which is attested.

Descendants

• Catalan: frustrar
• English: frustrate
  • Danish: frustrere
• French: frustrer
• Italian: frustrare
• Portuguese: frustrar
• Romanian: frustra
• Spanish: frustrar
• German: frustrieren
• Danish: frustrere
• Norwegian:
  • Norwegian Bokmål: frustrere
  • Norwegian Nynorsk: frustrera, frustrere
• Swedish: frustrera

References

• “frustro”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• frustro in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book‎^[1], London: Macmillan and Co.
  • (ambiguous) hope has played me false: spes me frustratur
    

---

Portuguese

Verb

frustro

---

Spanish

Verb

frustro

1. First-person singular (yo) present indicative form of frustrar.