insignio

Latin

Etymology

(This etymology is missing or incomplete. Please add to it, or discuss it at the Etymology scriptorium. Particularly: “What suffix?”) From insignis + -io (which forms a causative verb from an adjective).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /inˈsiːɡ.ni.oː/, [ĩːˈs̠iːŋnioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /inˈsiɲ.ɲi.o/, [inˈsiɲːio]

Verb

īnsīgniō (present infinitive īnsīgnīre, perfect active īnsīgnīvī or īnsīgniī, supine īnsīgnītum); fourth conjugation

1. I mark
2. I distinguish

Conjugation

Conjugation of īnsīgniō (fourth conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnsīgniō	īnsīgnīs	īnsīgnit	īnsīgnīmus	īnsīgnītis	īnsīgniunt
	imperfect	īnsīgniēbam	īnsīgniēbās	īnsīgniēbat	īnsīgniēbāmus	īnsīgniēbātis	īnsīgniēbant
	future	īnsīgniam	īnsīgniēs	īnsīgniet	īnsīgniēmus	īnsīgniētis	īnsīgnient
	perfect	īnsīgnīvī, īnsīgniī	īnsīgnīvistī, īnsīgniistī	īnsīgnīvit, īnsīgniit	īnsīgnīvimus, īnsīgniimus	īnsīgnīvistis, īnsīgniistis	īnsīgnīvērunt, īnsīgnīvēre, īnsīgniērunt, īnsīgniēre
	pluperfect	īnsīgnīveram, īnsīgnieram	īnsīgnīverās, īnsīgnierās	īnsīgnīverat, īnsīgnierat	īnsīgnīverāmus, īnsīgnierāmus	īnsīgnīverātis, īnsīgnierātis	īnsīgnīverant, īnsīgnierant
	future perfect	īnsīgnīverō, īnsīgnierō	īnsīgnīveris, īnsīgnieris	īnsīgnīverit, īnsīgnierit	īnsīgnīverimus, īnsīgnierimus	īnsīgnīveritis, īnsīgnieritis	īnsīgnīverint, īnsīgnierint
passive	present	īnsīgnior	īnsīgnīris, īnsīgnīre	īnsīgnītur	īnsīgnīmur	īnsīgnīminī	īnsīgniuntur
	imperfect	īnsīgniēbar	īnsīgniēbāris, īnsīgniēbāre	īnsīgniēbātur	īnsīgniēbāmur	īnsīgniēbāminī	īnsīgniēbantur
	future	īnsīgniar	īnsīgniēris, īnsīgniēre	īnsīgniētur	īnsīgniēmur	īnsīgniēminī	īnsīgnientur
	perfect	īnsīgnītus + present active indicative of sum
	pluperfect	īnsīgnītus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	īnsīgnītus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnsīgniam	īnsīgniās	īnsīgniat	īnsīgniāmus	īnsīgniātis	īnsīgniant
	imperfect	īnsīgnīrem	īnsīgnīrēs	īnsīgnīret	īnsīgnīrēmus	īnsīgnīrētis	īnsīgnīrent
	perfect	īnsīgnīverim, īnsīgnierim	īnsīgnīverīs, īnsīgnierīs	īnsīgnīverit, īnsīgnierit	īnsīgnīverīmus, īnsīgnierīmus	īnsīgnīverītis, īnsīgnierītis	īnsīgnīverint, īnsīgnierint
	pluperfect	īnsīgnīvissem, īnsīgniissem	īnsīgnīvissēs, īnsīgniissēs	īnsīgnīvisset, īnsīgniisset	īnsīgnīvissēmus, īnsīgniissēmus	īnsīgnīvissētis, īnsīgniissētis	īnsīgnīvissent, īnsīgniissent
passive	present	īnsīgniar	īnsīgniāris, īnsīgniāre	īnsīgniātur	īnsīgniāmur	īnsīgniāminī	īnsīgniantur
	imperfect	īnsīgnīrer	īnsīgnīrēris, īnsīgnīrēre	īnsīgnīrētur	īnsīgnīrēmur	īnsīgnīrēminī	īnsīgnīrentur
	perfect	īnsīgnītus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	īnsīgnītus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	īnsīgnī	—	—	īnsīgnīte	—
	future	—	īnsīgnītō	īnsīgnītō	—	īnsīgnītōte	īnsīgniuntō
passive	present	—	īnsīgnīre	—	—	īnsīgnīminī	—
	future	—	īnsīgnītor	īnsīgnītor	—	—	īnsīgniuntor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		īnsīgnīre	īnsīgnīvisse, īnsīgniisse	īnsīgnītūrum esse	īnsīgnīrī	īnsīgnītum esse	īnsīgnītum īrī
participles		īnsīgniēns	—	īnsīgnītūrus	—	īnsīgnītus	īnsīgniendus, īnsīgniundus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		īnsīgniendī	īnsīgniendō	īnsīgniendum	īnsīgniendō	īnsīgnītum	īnsīgnītū

Derived terms

• īnsignītor
• īnsignītus

References

• “insignio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “insignio”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• insignio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• insignio in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎^[1], pre-publication website, 2005-2016