locījums

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search

Latvian[edit]

Etymology[edit]

From locīt (past stem: locīj-) (to bow, to bend, to inflect) +‎ -ums. In the grammatical sense, this term was first used in 1850 by J. Neikens.[1]

Pronunciation[edit]

(file)

Noun[edit]

locījums m (1st declension)

  1. (grammar) case (inflected form of a word, used to indicate various syntactic and semantic relations)
    datīva locījumsdative case
    locījumu galotnescase endings
    latviešu valodā locījumi piemīt lietvārdiem, īpašības vārdiem, vietniekvārdiemin Latvian, nouns, adjectives and pronouns have cases

Declension[edit]

See also[edit]

References[edit]

  1. ^ Karulis, Konstantīns (1992), “locīt”, in Latviešu Etimoloģijas Vārdnīca (in Latvian), Rīga: AVOTS, →ISBN