fascino

Italian

Noun

fascino m. (plural fascini)

1. charm, fascination

Verb

fascino

1. third-person plural present subjunctive of fasciare
2. third-person plural imperative of fasciare

Anagrams

• sfianco, sfiancò

---

Latin

Etymology

From fascinum (“a phallus-shaped amulet worn around the neck; witchcraft”).

Pronunciation

• (Classical) IPA: /ˈfas.ki.noː/

Verb

present active fascinō, present infinitive fascināre, perfect active fascināvī, supine fascinātum.

1. I enchant, bewitch, charm, fascinate (especially by the eyes or tongue)

Inflection

First Conjugation

indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	fascinō	fascinās	fascinat	fascināmus	fascinātis	fascinant
	future	fascinābō	fascinābis	fascinābit	fascinābimus	fascinābitis	fascinābunt
	imperfect	fascinābam	fascinābās	fascinābat	fascinābāmus	fascinābātis	fascinābant
	perfect	fascināvī	fascināvistī	fascināvit	fascināvimus	fascināvistis	fascināvērunt
	future perfect	fascināverō	fascināveris	fascināverit	fascināverimus	fascināveritis	fascināverint
	pluperfect	fascināveram	fascināverās	fascināverat	fascināverāmus	fascināverātis	fascināverant
passive	present	fascinor	fascināris	fascinātur	fascināmur	fascināminī	fascinantur
	future	fascinābor	fascināberis	fascinābitur	fascinābimur	fascinābiminī	fascinābuntur
	imperfect	fascinābar	fascinābāris	fascinābātur	fascinābāmur	fascinābāminī	fascinābantur
	perfect	Use fascinātus m., fascināta f., fascinātum n. followed by the present indicative of sum.
	future perfect	Use fascinātus m., fascināta f., fascinātum n. followed by the future indicative of sum.
	pluperfect	Use fascinātus m., fascināta f., fascinātum n. followed by the imperfect indicative of sum.
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	fascinem	fascinēs	fascinet	fascinēmus	fascinētis	fascinent
	imperfect	fascinārem	fascinārēs	fascināret	fascinārēmus	fascinārētis	fascinārent
	perfect	fascināverim	fascināverīs	fascināverit	fascināverīmus	fascināverītis	fascināverint
	pluperfect	fascināvissem	fascināvissēs	fascināvisset	fascināvissēmus	fascināvissētis	fascināvissent
passive	present	fasciner	fascinēris	fascinētur	fascinēmur	fascinēminī	fascinentur
	imperfect	fascinārer	fascinārēris	fascinārētur	fascinārēmur	fascinārēminī	fascinārentur
	perfect	Use fascinātus m., fascināta f., fascinātum n. followed by the present subjunctive of sum.
	pluperfect	Use fascinātus m., fascināta f., fascinātum n. followed by the imperfect subjunctive of sum.
imperatives		active			passive
		present (you)	future (you)	future (he/she)	present (you)	future (you)	future (he/she)
	singular	fascinā	fascinātō	fascinātō	fascināre	fascinātor	fascinātor
	plural	fascināte	fascinātōte	fascinantō	fascināminī	—	fascinantor
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		fascināre	fascināvisse	fascinātūrus esse	fascinārī	fascinātus esse	fascinātum īrī
participles		fascināns (fascinantis)	—	fascinātūrus-ra, -rum	—	fascinātus-a, -um	fascinandus-nda, -ndum

Derived terms

• fascinātiō
• fascinātor
• fascinātōrius

Related terms

• fascinōsus
• fascinum

Descendants

Czech: fascinovat Danish: fascinere Dutch: fascineren English: fascinate Esperanto: fascini French: fasciner German: faszinieren Ido: facinar

Italian: affascinare Norwegian: fascinere Polish: fascynować Portuguese: fascinar Romanian: fascina Spanish: fascinar Swedish: fascinera Venetian: fassinare

---

Spanish

Verb

fascino (infinitive fascinar)

1. First-person singular (yo) present indicative form of fascinar.