Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search



From ex- +‎ vomō.



ēvomō (present infinitive ēvomere, perfect active ēvomuī, supine ēvomitum); third conjugation

  1. I vomit up


   Conjugation of evomo (third conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēvomō ēvomis ēvomit ēvomimus ēvomitis ēvomunt
imperfect ēvomēbam ēvomēbās ēvomēbat ēvomēbāmus ēvomēbātis ēvomēbant
future ēvomam ēvomēs ēvomet ēvomēmus ēvomētis ēvoment
perfect ēvomuī ēvomuistī ēvomuit ēvomuimus ēvomuistis ēvomuērunt, ēvomuēre
pluperfect ēvomueram ēvomuerās ēvomuerat ēvomuerāmus ēvomuerātis ēvomuerant
future perfect ēvomuerō ēvomueris ēvomuerit ēvomuerimus ēvomueritis ēvomuerint
passive present ēvomor ēvomeris, ēvomere ēvomitur ēvomimur ēvomiminī ēvomuntur
imperfect ēvomēbar ēvomēbāris, ēvomēbāre ēvomēbātur ēvomēbāmur ēvomēbāminī ēvomēbantur
future ēvomar ēvomēris, ēvomēre ēvomētur ēvomēmur ēvomēminī ēvomentur
perfect ēvomitus + present active indicative of sum
pluperfect ēvomitus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēvomitus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēvomam ēvomās ēvomat ēvomāmus ēvomātis ēvomant
imperfect ēvomerem ēvomerēs ēvomeret ēvomerēmus ēvomerētis ēvomerent
perfect ēvomuerim ēvomuerīs ēvomuerit ēvomuerīmus ēvomuerītis ēvomuerint
pluperfect ēvomuissem ēvomuissēs ēvomuisset ēvomuissēmus ēvomuissētis ēvomuissent
passive present ēvomar ēvomāris, ēvomāre ēvomātur ēvomāmur ēvomāminī ēvomantur
imperfect ēvomerer ēvomerēris, ēvomerēre ēvomerētur ēvomerēmur ēvomerēminī ēvomerentur
perfect ēvomitus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēvomitus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present ēvome ēvomite
future ēvomitō ēvomitō ēvomitōte ēvomuntō
passive present ēvomere ēvomiminī
future ēvomitor ēvomitor ēvomuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ēvomere ēvomuisse ēvomitūrus esse ēvomī ēvomitus esse ēvomitum īrī
participles ēvomēns ēvomitūrus ēvomitus ēvomendus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
ēvomere ēvomendī ēvomendō ēvomendum ēvomitum ēvomitū


  • evomo in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • evomo in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • evomo” in Félix Gaffiot’s Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette (1934)
  • Carl Meissner; Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
    • Vesuvius is discharging flame: Vesuvius evomit (more strongly eructat) ignes
    • to vent one's anger, spite on some one: iram, bilem evomere in aliquem