insilio

Latin

Etymology

From in- +‎ saliō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /inˈsi.li.oː/, [ĩːˈs̠ɪlʲioː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /inˈsi.li.o/, [inˈsiːlio]

Verb

īnsiliō (present infinitive īnsilīre, perfect active īnsiluī or īnsilīvī or īnsiliī, supine īnsultum); fourth conjugation

1. (intransitive, transitive) I leap upon or in
2. I bound

Conjugation

Conjugation of īnsiliō (fourth conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnsiliō	īnsilīs	īnsilit	īnsilīmus	īnsilītis	īnsiliunt
	imperfect	īnsiliēbam	īnsiliēbās	īnsiliēbat	īnsiliēbāmus	īnsiliēbātis	īnsiliēbant
	future	īnsiliam	īnsiliēs	īnsiliet	īnsiliēmus	īnsiliētis	īnsilient
	perfect	īnsiluī, īnsilīvī, īnsiliī	īnsiluistī, īnsilīvistī, īnsiliistī	īnsiluit, īnsilīvit, īnsiliit	īnsiluimus, īnsilīvimus, īnsiliimus	īnsiluistis, īnsilīvistis, īnsiliistis	īnsiluērunt, īnsiluēre, īnsilīvērunt, īnsilīvēre, īnsiliērunt, īnsiliēre
	pluperfect	īnsilueram, īnsilīveram, īnsilieram	īnsiluerās, īnsilīverās, īnsilierās	īnsiluerat, īnsilīverat, īnsilierat	īnsiluerāmus, īnsilīverāmus, īnsilierāmus	īnsiluerātis, īnsilīverātis, īnsilierātis	īnsiluerant, īnsilīverant, īnsilierant
	future perfect	īnsiluerō, īnsilīverō, īnsilierō	īnsilueris, īnsilīveris, īnsilieris	īnsiluerit, īnsilīverit, īnsilierit	īnsiluerimus, īnsilīverimus, īnsilierimus	īnsilueritis, īnsilīveritis, īnsilieritis	īnsiluerint, īnsilīverint, īnsilierint
passive	present	īnsilior	īnsilīris, īnsilīre	īnsilītur	īnsilīmur	īnsilīminī	īnsiliuntur
	imperfect	īnsiliēbar	īnsiliēbāris, īnsiliēbāre	īnsiliēbātur	īnsiliēbāmur	īnsiliēbāminī	īnsiliēbantur
	future	īnsiliar	īnsiliēris, īnsiliēre	īnsiliētur	īnsiliēmur	īnsiliēminī	īnsilientur
	perfect	īnsultus + present active indicative of sum
	pluperfect	īnsultus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	īnsultus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnsiliam	īnsiliās	īnsiliat	īnsiliāmus	īnsiliātis	īnsiliant
	imperfect	īnsilīrem	īnsilīrēs	īnsilīret	īnsilīrēmus	īnsilīrētis	īnsilīrent
	perfect	īnsiluerim, īnsilīverim, īnsilierim	īnsiluerīs, īnsilīverīs, īnsilierīs	īnsiluerit, īnsilīverit, īnsilierit	īnsiluerīmus, īnsilīverīmus, īnsilierīmus	īnsiluerītis, īnsilīverītis, īnsilierītis	īnsiluerint, īnsilīverint, īnsilierint
	pluperfect	īnsiluissem, īnsilīvissem, īnsiliissem	īnsiluissēs, īnsilīvissēs, īnsiliissēs	īnsiluisset, īnsilīvisset, īnsiliisset	īnsiluissēmus, īnsilīvissēmus, īnsiliissēmus	īnsiluissētis, īnsilīvissētis, īnsiliissētis	īnsiluissent, īnsilīvissent, īnsiliissent
passive	present	īnsiliar	īnsiliāris, īnsiliāre	īnsiliātur	īnsiliāmur	īnsiliāminī	īnsiliantur
	imperfect	īnsilīrer	īnsilīrēris, īnsilīrēre	īnsilīrētur	īnsilīrēmur	īnsilīrēminī	īnsilīrentur
	perfect	īnsultus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	īnsultus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	īnsilī	—	—	īnsilīte	—
	future	—	īnsilītō	īnsilītō	—	īnsilītōte	īnsiliuntō
passive	present	—	īnsilīre	—	—	īnsilīminī	—
	future	—	īnsilītor	īnsilītor	—	—	īnsiliuntor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		īnsilīre	īnsiluisse, īnsilīvisse, īnsiliisse	īnsultūrum esse	īnsilīrī	īnsultum esse	īnsultum īrī
participles		īnsiliēns	—	īnsultūrus	—	īnsultus	īnsiliendus, īnsiliundus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		īnsiliendī	īnsiliendō	īnsiliendum	īnsiliendō	īnsultum	īnsultū

Derived terms

• īnsultō
• īnsultus

References

• “insilio”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “insilio”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• insilio in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.