conatus

Definition from Wiktionary, a free dictionary

Wikipedia

Contents 1 Latin 1.1 Etymology 1.2 Pronunciation 1.3 Participle 1.3.1 Inflection

[edit] Latin

[edit] Etymology

Perfect passive participle of cōnor (“‘try, attempt’”)

[edit] Pronunciation

• (Classical) IPA: /ko:ˈnaː.tus/
•  Audio (Classical)^{help, file}

[edit] Participle

cōnātus m. (feminine cōnāta, neuter cōnātum); first/second declension

1. tried, attempted, having been tried.

[edit] Inflection

Number	Singular				Plural
Case \ Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
nominative	cōnātus	cōnāta	cōnātum		cōnātī	cōnātae	cōnāta
genitive	cōnātī	cōnātae	cōnātī		cōnātōrum	cōnātārum	cōnātōrum
dative	cōnātō	cōnātae	cōnātō		cōnātīs	cōnātīs	cōnātīs
accusative	cōnātum	cōnātam	cōnātum		cōnātōs	cōnātās	cōnāta
ablative	cōnātō	cōnātā	cōnātō		cōnātīs	cōnātīs	cōnātīs
vocative	cōnāte	cōnāta	cōnātum		cōnātī	cōnātae	cōnāta