conjunctivus

Dutch

Etymology

Borrowed from Latin conjunctīvus.

Noun

conjunctivus m (plural conjunctivi or conjunctivussen, diminutive conjunctivusje n)

1. (grammar) the subjunctive mood or a word therein

Synonyms

• aanvoegende wijs
• conjunctief

---

Latin

Alternative forms

• coniūnctīuus (dated)
• coniūnctīvus (modern)

Adjective

conjūnctīvus (feminine conjūnctīva, neuter conjūnctīvum); first/second-declension adjective

1. connective
2. composite, compound
3. (grammar) conjunctive

Declension

First/second-declension adjective.

Number	Singular				Plural
Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
Nominative	conjūnctīvus	conjūnctīva	conjūnctīvum		conjūnctīvī	conjūnctīvae	conjūnctīva
Genitive	conjūnctīvī	conjūnctīvae	conjūnctīvī		conjūnctīvōrum	conjūnctīvārum	conjūnctīvōrum
Dative	conjūnctīvō		conjūnctīvō		conjūnctīvīs
Accusative	conjūnctīvum	conjūnctīvam	conjūnctīvum		conjūnctīvōs	conjūnctīvās	conjūnctīva
Ablative	conjūnctīvō	conjūnctīvā	conjūnctīvō		conjūnctīvīs
Vocative	conjūnctīve	conjūnctīva	conjūnctīvum		conjūnctīvī	conjūnctīvae	conjūnctīva

Noun

conjūnctīvus m (genitive conjūnctīvī); second declension

1. (grammar) conjunctive mood, subjunctive mood (short for modus conjūnctīvus)

Declension

Second-declension noun.

Case	Singular	Plural
Nominative	conjūnctīvus	conjūnctīvī
Genitive	conjūnctīvī	conjūnctīvōrum
Dative	conjūnctīvō	conjūnctīvīs
Accusative	conjūnctīvum	conjūnctīvōs
Ablative	conjūnctīvō	conjūnctīvīs
Vocative	conjūnctīve	conjūnctīvī

References

• “conjunctivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• conjunctivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.