innovo

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to navigation Jump to search
See also: innovó and innovò

Italian[edit]

Verb[edit]

innovo

  1. first-person singular present indicative of innovare

Latin[edit]

Etymology[edit]

From in +‎ novo.

Pronunciation[edit]

Verb[edit]

innovō (present infinitive innovāre, perfect active innovāvī, supine innovātum); first conjugation

  1. I renew, restore
  2. I alter, innovate
  3. I return to

Inflection[edit]

   Conjugation of innovo (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present innovō innovās innovat innovāmus innovātis innovant
imperfect innovābam innovābās innovābat innovābāmus innovābātis innovābant
future innovābō innovābis innovābit innovābimus innovābitis innovābunt
perfect innovāvī innovāvistī innovāvit innovāvimus innovāvistis innovāvērunt, innovāvēre
pluperfect innovāveram innovāverās innovāverat innovāverāmus innovāverātis innovāverant
future perfect innovāverō innovāveris innovāverit innovāverimus innovāveritis innovāverint
passive present innovor innovāris, innovāre innovātur innovāmur innovāminī innovantur
imperfect innovābar innovābāris, innovābāre innovābātur innovābāmur innovābāminī innovābantur
future innovābor innovāberis, innovābere innovābitur innovābimur innovābiminī innovābuntur
perfect innovātus + present active indicative of sum
pluperfect innovātus + imperfect active indicative of sum
future perfect innovātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present innovem innovēs innovet innovēmus innovētis innovent
imperfect innovārem innovārēs innovāret innovārēmus innovārētis innovārent
perfect innovāverim innovāverīs innovāverit innovāverīmus innovāverītis innovāverint
pluperfect innovāvissem innovāvissēs innovāvisset innovāvissēmus innovāvissētis innovāvissent
passive present innover innovēris, innovēre innovētur innovēmur innovēminī innoventur
imperfect innovārer innovārēris, innovārēre innovārētur innovārēmur innovārēminī innovārentur
perfect innovātus + present active subjunctive of sum
pluperfect innovātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present innovā innovāte
future innovātō innovātō innovātōte innovantō
passive present innovāre innovāminī
future innovātor innovātor innovantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives innovāre innovāvisse innovātūrus esse innovārī innovātus esse innovātum īrī
participles innovāns innovātūrus innovātus innovandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
innovāre innovandī innovandō innovandum innovātum innovātū

References[edit]


Spanish[edit]

Verb[edit]

innovo

  1. First-person singular (yo) present indicative form of innovar.