obsigno

Latin

Etymology

From ob- +‎ signō (“I mark, stamp, imprint”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /obˈsiːɡ.noː/, [ɔpˈs̠iːŋnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /obˈsiɲ.ɲo/, [obˈsiɲːo]

Verb

obsīgnō (present infinitive obsīgnāre, perfect active obsīgnāvī, supine obsīgnātum); first conjugation

1. I seal up; I affix a seal to.
2. I seal an accusation.
3. I pledge or mortgage under hand and seal.
4. (figuratively) I stamp, impress.

Conjugation

Conjugation of obsīgnō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	obsīgnō	obsīgnās	obsīgnat	obsīgnāmus	obsīgnātis	obsīgnant
	imperfect	obsīgnābam	obsīgnābās	obsīgnābat	obsīgnābāmus	obsīgnābātis	obsīgnābant
	future	obsīgnābō	obsīgnābis	obsīgnābit	obsīgnābimus	obsīgnābitis	obsīgnābunt
	perfect	obsīgnāvī	obsīgnāvistī	obsīgnāvit	obsīgnāvimus	obsīgnāvistis	obsīgnāvērunt, obsīgnāvēre
	pluperfect	obsīgnāveram	obsīgnāverās	obsīgnāverat	obsīgnāverāmus	obsīgnāverātis	obsīgnāverant
	future perfect	obsīgnāverō	obsīgnāveris	obsīgnāverit	obsīgnāverimus	obsīgnāveritis	obsīgnāverint
passive	present	obsīgnor	obsīgnāris, obsīgnāre	obsīgnātur	obsīgnāmur	obsīgnāminī	obsīgnantur
	imperfect	obsīgnābar	obsīgnābāris, obsīgnābāre	obsīgnābātur	obsīgnābāmur	obsīgnābāminī	obsīgnābantur
	future	obsīgnābor	obsīgnāberis, obsīgnābere	obsīgnābitur	obsīgnābimur	obsīgnābiminī	obsīgnābuntur
	perfect	obsīgnātus + present active indicative of sum
	pluperfect	obsīgnātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	obsīgnātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	obsīgnem	obsīgnēs	obsīgnet	obsīgnēmus	obsīgnētis	obsīgnent
	imperfect	obsīgnārem	obsīgnārēs	obsīgnāret	obsīgnārēmus	obsīgnārētis	obsīgnārent
	perfect	obsīgnāverim	obsīgnāverīs	obsīgnāverit	obsīgnāverīmus	obsīgnāverītis	obsīgnāverint
	pluperfect	obsīgnāvissem	obsīgnāvissēs	obsīgnāvisset	obsīgnāvissēmus	obsīgnāvissētis	obsīgnāvissent
passive	present	obsīgner	obsīgnēris, obsīgnēre	obsīgnētur	obsīgnēmur	obsīgnēminī	obsīgnentur
	imperfect	obsīgnārer	obsīgnārēris, obsīgnārēre	obsīgnārētur	obsīgnārēmur	obsīgnārēminī	obsīgnārentur
	perfect	obsīgnātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	obsīgnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	obsīgnā	—	—	obsīgnāte	—
	future	—	obsīgnātō	obsīgnātō	—	obsīgnātōte	obsīgnantō
passive	present	—	obsīgnāre	—	—	obsīgnāminī	—
	future	—	obsīgnātor	obsīgnātor	—	—	obsīgnantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		obsīgnāre	obsīgnāvisse	obsīgnātūrum esse	obsīgnārī	obsīgnātum esse	obsīgnātum īrī
participles		obsīgnāns	—	obsīgnātūrus	—	obsīgnātus	obsīgnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		obsīgnandī	obsīgnandō	obsīgnandum	obsīgnandō	obsīgnātum	obsīgnātū

Synonyms

• (stamp, impress): signō

Derived terms

• obsignātiō
• obsignātor
• obsignātus

Related terms

• signō

Descendants

• English: obsign, obsignate

References

• “obsigno”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “obsigno”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• obsigno in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
• Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book‎^[1], London: Macmillan and Co.
  • to seal, fasten a letter: epistulam signare, obsignare
    
  • to sign a will: testamentum obsignare (B. G. 1. 39)