urino

See also: urinò

Italian

Verb

urino

1. first-person singular present indicative of urinare

Anagrams

• unirò

Latin

Alternative forms

• ūrīnor (Classical Latin)

Etymology

From ūrīna +‎ -ō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /uːˈriː.noː/, [uːˈriːnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /uˈri.no/, [uˈriːno]

Verb

ūrīnō (present infinitive ūrīnāre, perfect active ūrīnāvī, supine ūrīnātum); first conjugation

1. (pre-Classical) to dive or plunge into water
   • 106 BCE – 43 BCE, Cicero, Fragmenta 474.27, (apud Nonium Marcellum):

     sī quando enim nōs dēmersimus ut quī ūrīnantur, aut nihil superum aut obscūrē admodum cernimus [...]

   • 116 BCE – 27 BCE, Marcus Terentius Varro, De lingua latina 5.126:

     ūrnae dictae, quod ūrīnant in aquā hauriendā ut ūrīnātor. ūrīnāre est mergī in aquam.

   • 23 CE – 79 CE, Pliny the Elder, 2 111:

     dēnsitās eārum corpusque haut dubiō conjectātur argūmentō, cum sōlem obumbrent, perspicuum aliās etiam ūrīnantibus in quamlibet profundam aquārum altitūdinem.

2. (Medieval Latin) to urinate

Conjugation

Conjugation of ūrīnō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	ūrīnō	ūrīnās	ūrīnat	ūrīnāmus	ūrīnātis	ūrīnant
	imperfect	ūrīnābam	ūrīnābās	ūrīnābat	ūrīnābāmus	ūrīnābātis	ūrīnābant
	future	ūrīnābō	ūrīnābis	ūrīnābit	ūrīnābimus	ūrīnābitis	ūrīnābunt
	perfect	ūrīnāvī	ūrīnāvistī	ūrīnāvit	ūrīnāvimus	ūrīnāvistis	ūrīnāvērunt, ūrīnāvēre
	pluperfect	ūrīnāveram	ūrīnāverās	ūrīnāverat	ūrīnāverāmus	ūrīnāverātis	ūrīnāverant
	future perfect	ūrīnāverō	ūrīnāveris	ūrīnāverit	ūrīnāverimus	ūrīnāveritis	ūrīnāverint
passive	present	ūrīnor	ūrīnāris, ūrīnāre	ūrīnātur	ūrīnāmur	ūrīnāminī	ūrīnantur
	imperfect	ūrīnābar	ūrīnābāris, ūrīnābāre	ūrīnābātur	ūrīnābāmur	ūrīnābāminī	ūrīnābantur
	future	ūrīnābor	ūrīnāberis, ūrīnābere	ūrīnābitur	ūrīnābimur	ūrīnābiminī	ūrīnābuntur
	perfect	ūrīnātus + present active indicative of sum
	pluperfect	ūrīnātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	ūrīnātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	ūrīnem	ūrīnēs	ūrīnet	ūrīnēmus	ūrīnētis	ūrīnent
	imperfect	ūrīnārem	ūrīnārēs	ūrīnāret	ūrīnārēmus	ūrīnārētis	ūrīnārent
	perfect	ūrīnāverim	ūrīnāverīs	ūrīnāverit	ūrīnāverīmus	ūrīnāverītis	ūrīnāverint
	pluperfect	ūrīnāvissem	ūrīnāvissēs	ūrīnāvisset	ūrīnāvissēmus	ūrīnāvissētis	ūrīnāvissent
passive	present	ūrīner	ūrīnēris, ūrīnēre	ūrīnētur	ūrīnēmur	ūrīnēminī	ūrīnentur
	imperfect	ūrīnārer	ūrīnārēris, ūrīnārēre	ūrīnārētur	ūrīnārēmur	ūrīnārēminī	ūrīnārentur
	perfect	ūrīnātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	ūrīnātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	ūrīnā	—	—	ūrīnāte	—
	future	—	ūrīnātō	ūrīnātō	—	ūrīnātōte	ūrīnantō
passive	present	—	ūrīnāre	—	—	ūrīnāminī	—
	future	—	ūrīnātor	ūrīnātor	—	—	ūrīnantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		ūrīnāre	ūrīnāvisse	ūrīnātūrum esse	ūrīnārī	ūrīnātum esse	ūrīnātum īrī
participles		ūrīnāns	—	ūrīnātūrus	—	ūrīnātus	ūrīnandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		ūrīnandī	ūrīnandō	ūrīnandum	ūrīnandō	ūrīnātum	ūrīnātū

References

• “urino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• urino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

urino

1. first-person singular present indicative of urinar