bucino

Latin

Alternative forms

• buccinō

Etymology

From būcina (“bugle; curved war trumpet”) +‎ -ō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ˈbuː.ki.noː/, [ˈbuːkɪnoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈbu.t͡ʃi.no/, [ˈbuːt͡ʃino]

Verb

būcinō (present infinitive būcināre, perfect active būcināvī, supine būcinātum); first conjugation, impersonal in the passive

1. to give a signal, sound or blow a trumpet

Conjugation

Conjugation of būcinō (first conjugation, impersonal in passive)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	būcinō	būcinās	būcinat	būcināmus	būcinātis	būcinant
	imperfect	būcinābam	būcinābās	būcinābat	būcinābāmus	būcinābātis	būcinābant
	future	būcinābō	būcinābis	būcinābit	būcinābimus	būcinābitis	būcinābunt
	perfect	būcināvī	būcināvistī	būcināvit	būcināvimus	būcināvistis	būcināvērunt, būcināvēre
	pluperfect	būcināveram	būcināverās	būcināverat	būcināverāmus	būcināverātis	būcināverant
	future perfect	būcināverō	būcināveris	būcināverit	būcināverimus	būcināveritis	būcināverint
passive	present	—	—	būcinātur	—	—	—
	imperfect	—	—	būcinābātur	—	—	—
	future	—	—	būcinābitur	—	—	—
	perfect	—	—	būcinātum est	—	—	—
	pluperfect	—	—	būcinātum erat	—	—	—
	future perfect	—	—	būcinātum erit	—	—	—
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	būcinem	būcinēs	būcinet	būcinēmus	būcinētis	būcinent
	imperfect	būcinārem	būcinārēs	būcināret	būcinārēmus	būcinārētis	būcinārent
	perfect	būcināverim	būcināverīs	būcināverit	būcināverīmus	būcināverītis	būcināverint
	pluperfect	būcināvissem	būcināvissēs	būcināvisset	būcināvissēmus	būcināvissētis	būcināvissent
passive	present	—	—	būcinētur	—	—	—
	imperfect	—	—	būcinārētur	—	—	—
	perfect	—	—	būcinātum sit	—	—	—
	pluperfect	—	—	būcinātum esset, būcinātum foret	—	—	—
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	būcinā	—	—	būcināte	—
	future	—	būcinātō	būcinātō	—	būcinātōte	būcinantō
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		būcināre	būcināvisse	būcinātūrum esse	būcinārī	būcinātum esse	—
participles		būcināns	—	būcinātūrus	—	būcinātum	būcinandum
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		būcinandī	būcinandō	būcinandum	būcinandō	būcinātum	būcinātū

Derived terms

• būcinator
• debūcinō

 

Descendants

• Catalan: botzinar
• Istro-Romanian: bučirå
• Italian: buccinare, bucinare
• Romanian: buciuma, buciumare, bucina
• Spanish: bocinar, voznar

References

• “bucino”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• bucino in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.