denoto

See also: denotó and denotò

Catalan

Pronunciation

• IPA^(key): (Northern) [dəˈno̞.tu]
• IPA^(key): (Balearic) [dəˈnɔ.to]
• IPA^(key): (Central) [dəˈnɔ.tu]
• IPA^(key): (Valencia, Northwestern) [deˈnɔ.to]

Verb

denoto

1. first-person singular present indicative of denotar

Italian

Verb

denoto

1. first-person singular present indicative of denotare

Anagrams

• detono, detonò

Latin

Etymology

Etymology tree

Proto-Indo-European *de

Proto-Indo-European *-h₁

Proto-Indo-European *déh₁

Proto-Italic *dē

Latin dē

Latin dē-

Proto-Indo-European *ǵneh₃-

Proto-Indo-European *-sḱéti

Proto-Indo-European *ǵn̥h₃sḱéti

Proto-Italic *gnōskō

Latin gnōscō

Latin nōscō?

Latin nota

Proto-Indo-European *-h₂

Proto-Indo-European *-éh₂

Proto-Indo-European *-yéti

Proto-Indo-European *-eh₂yéti

Proto-Indo-European *-h₂tiinflu.

Proto-Italic *-ājō

Proto-Italic *-āō

Latin -ō

Latin notō

Latin dēnotō

From dē- + notō.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): [ˈdeː.nɔ.toː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): [ˈdɛː.no.to]

Verb

dēnotō (present infinitive dēnotāre, perfect active dēnotāvī, supine dēnotātum); first conjugation

1. to mark
2. to observe
3. to indicate
4. to imply

Conjugation

   Conjugation of dēnotō (first conjugation)

indicative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	dēnotō		dēnotās		dēnotat		dēnotāmus		dēnotātis		dēnotant
	imperfect	dēnotābam		dēnotābās		dēnotābat		dēnotābāmus		dēnotābātis		dēnotābant
	future	dēnotābō		dēnotābis		dēnotābit		dēnotābimus		dēnotābitis		dēnotābunt
	perfect	dēnotāvī		dēnotāvistī		dēnotāvit		dēnotāvimus		dēnotāvistis		dēnotāvērunt, dēnotāvēre
	pluperfect	dēnotāveram		dēnotāverās		dēnotāverat		dēnotāverāmus		dēnotāverātis		dēnotāverant
	future perfect	dēnotāverō		dēnotāveris		dēnotāverit		dēnotāverimus		dēnotāveritis		dēnotāverint
passive	present	dēnotor		dēnotāris, dēnotāre		dēnotātur		dēnotāmur		dēnotāminī		dēnotantur
	imperfect	dēnotābar		dēnotābāris, dēnotābāre		dēnotābātur		dēnotābāmur		dēnotābāminī		dēnotābantur
	future	dēnotābor		dēnotāberis, dēnotābere		dēnotābitur		dēnotābimur		dēnotābiminī		dēnotābuntur
	perfect	dēnotātus + present active indicative of sum
	pluperfect	dēnotātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	dēnotātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	dēnotem		dēnotēs		dēnotet		dēnotēmus		dēnotētis		dēnotent
	imperfect	dēnotārem		dēnotārēs		dēnotāret		dēnotārēmus		dēnotārētis		dēnotārent
	perfect	dēnotāverim		dēnotāverīs		dēnotāverit		dēnotāverīmus		dēnotāverītis		dēnotāverint
	pluperfect	dēnotāvissem		dēnotāvissēs		dēnotāvisset		dēnotāvissēmus		dēnotāvissētis		dēnotāvissent
passive	present	dēnoter		dēnotēris, dēnotēre		dēnotētur		dēnotēmur		dēnotēminī		dēnotentur
	imperfect	dēnotārer		dēnotārēris, dēnotārēre		dēnotārētur		dēnotārēmur		dēnotārēminī		dēnotārentur
	perfect	dēnotātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	dēnotātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular						plural
		first		second		third		first		second		third
active	present	—		dēnotā		—		—		dēnotāte		—
	future	—		dēnotātō		dēnotātō		—		dēnotātōte		dēnotantō
passive	present	—		dēnotāre		—		—		dēnotāminī		—
	future	—		dēnotātor		dēnotātor		—		—		dēnotantor
non-finite forms		infinitive						participle
		active			passive			active			passive
present		dēnotāre			dēnotārī			dēnotāns			—
future		dēnotātūrum esse			dēnotātum īrī			dēnotātūrus			dēnotandus
perfect		dēnotāvisse			dēnotātum esse			—			dēnotātus
future perfect		—			dēnotātum fore			—			—
perfect potential		dēnotātūrum fuisse			—			—			—
verbal nouns		gerund								supine
		genitive		dative		accusative		ablative		accusative		ablative
		dēnotandī		dēnotandō		dēnotandum		dēnotandō		dēnotātum		dēnotātū

Derived terms

• dēnotātiō

Descendants

• → Catalan: denotar
• → English: denote
• → French: dénoter
• → Galician: denotar
• → Italian: denotare
• → Portuguese: denotar
• → Spanish: denotar

References

• “denoto”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879), A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• “denoto”, in Charlton T. Lewis (1891), An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “denoto”, in Gaffiot, Félix (1934), Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

denoto

1. first-person singular present indicative of denotar

Spanish

Pronunciation

• IPA^(key): /deˈnoto/ [d̪eˈno.t̪o]
• Rhymes: -oto
• Syllabification: de‧no‧to

Verb

denoto

1. first-person singular present indicative of denotar