ruminor

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Alternative forms[edit]

Etymology[edit]

From rūmen.

Pronunciation[edit]

Verb[edit]

rūminor (present infinitive rūminārī, perfect active rūminātus sum); first conjugation, deponent

  1. I chew the cud
  2. I ruminate

Inflection[edit]

   Conjugation of ruminor (first conjugation, deponent)
indicative singular plural
first second third first second third
active present rūminor rūmināris, rūmināre rūminātur rūmināmur rūmināminī rūminantur
imperfect rūminābar rūminābāris, rūminābāre rūminābātur rūminābāmur rūminābāminī rūminābantur
future rūminābor rūmināberis, rūminābere rūminābitur rūminābimur rūminābiminī rūminābuntur
perfect rūminātus + present active indicative of sum
pluperfect rūminātus + imperfect active indicative of sum
future perfect rūminātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present rūminer rūminēris, rūminēre rūminētur rūminēmur rūminēminī rūminentur
imperfect rūminārer rūminārēris, rūminārēre rūminārētur rūminārēmur rūminārēminī rūminārentur
perfect rūminātus + present active subjunctive of sum
pluperfect rūminātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present rūmināre rūmināminī
future rūminātor rūminātor rūminantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives rūminārī rūminātus esse rūminātūrus esse
participles rūmināns rūminātus rūminātūrus rūminandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
rūminārī rūminandī rūminandō rūminandum rūminātum rūminātū

Derived terms[edit]

Descendants[edit]

References[edit]